lovenight's journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 20 vecākus

Monday, March 27th, 2017
16:08
gribu apsēsties uz aizpūst visu prom līdz ar dūmiem, lai pamazām attālinās un pazūd.
mēģināju. nu diemžēl nav tik skaisti.

Ziniet, par alkohola lietošanu mēdz izteikties tā - tajā vakarā, kad ballē, tad Tu aizņemies prieku no rītdienas un nākamajā dienā, līdz ar to ir slikti.
Es droši vien aizņēmos pavasari, nu kādus 3 gadus uz priekšu. un visu prieku no pavasara. ceru, ka vasarai vēl kaut kas palika.
Tad tagad domās man ir riebīgs sniegputenis, ir tādi skaistie, kad pārslas krīt lēnām un mierīgi, bet ne te.
miers. prieks. brīvības sajūta. tas viss tā pfff. un jāsāk viss būvēt no jauna.

Un vēl. arī piederības sajūta. es vairs negribu būt.

Saņemties un meklēt no jauna.

(ir ko piebilst)

Sunday, March 26th, 2017
21:05
gribētos ierakstīt visas pasaules domas.
bet pietika vien diviem teikumiem.

(ir ko piebilst)

Saturday, March 25th, 2017
20:19
šausmīgi gribas dzīvot pie ūdeņiem. Pat nav nozīmes pie jūras, ezera vai varžu dīķa.
Tā laikam sava veida meditācija.
Tur domas pazūd un pārvēŗšas vieglās šalkoņās.
un varbūt vienkārši tagad gribas pabūt. tur. kur negribas pazust no domām.

(ir ko piebilst)

Friday, March 24th, 2017
14:27
Un Urda nomainījās uz SnowPatrol - A Hudred Million Suns

(ir ko piebilst)

11:46 - Sarunas.
Tas dziļums cits.
Man ļoti patīk klausīties, es varu klausīties. Man sanāk. Un ir cilvēki, kuriem patīk runāt tik ļoti, ka aizmirst klausīties. Dažreiz tas der, satikties un paklausīties, bet kad esi sakrājis visu nedēļas nogurumu un vienīgais ko vari izdarīt ir nomest drēbes un iegulties gultā, jo arī tās šķiet par smagu, tad viss liekas par smagu.

Bet tad Tu satiecies, klausies un runājies. Vakar bija saruna. Īsta, patiesa, dziļa un nepieradināta. Un abām palika vieglāk un saulaināk. Pat tad, kad uz visu ielu vien pāris lukturi tiecās.

Šis ir tas brīdis, kad nesaprotu. Es tik strauji mainos vai cilvēki apkārt.
Droši vien abi reizē ar dubultu paātrinājumu.

(ir ko piebilst)

Wednesday, March 22nd, 2017
19:25 - Un ir.
Visa up and down diena, ar brīžiem, kad sevi vairs nevari noturēt, kaut gan saproti, ka sīkumi. Un tad lec no priekiem, par maziem pārsteigumiem.

Bet tie visi ir sīkumi. Lielāki. Mazāki.

Un tad ir šodienas miera osta, kur ilgi jo ilgi skatīties uz mazo bezgalību. mierīgi. Un būt turpat tik viegli. Ir vieglāk.

(ir ko piebilst)

Monday, March 20th, 2017
15:43
*lai šis nav pēdējais pavasaris.

(1 comment | ir ko piebilst)

07:07 - Saknes
Lielās jubilejas un svētki, kad apkārt gandrīz visi radiņi, jo man viņu pavisam maz. Mēs maza, jauna saime. Vienmēr tādos pasākumos likās mazliet neērti, nezinu, neinteresēja vai likās dīvaini, visi tik emocionāli. Bet šoreiz citādi - pirms kāda laika aizķērās doma par stāstiem. Man nekad nav tā bijis.

Šoreiz es klausījos, un liekas arī sapratu kaut ko nedaudz vairāk.
Vectēvs daudz stāstīja un pateicās visiem un par viņu arī lija daudzumdaudz labu vārdu. Labsirdīgs. Darba cilvēks un nešķiro pārējos. Aizskries un palīdzēs.
Darba mīlestība no paaudzes paaudzē. To var ielikt šūpulī un vēl apmīļot labo sirsniņu.

Doma par to, ka vajadzēja agrāk nākt uz pilsētu dzīvot, jo laukos darbi jau sen bija par grūtu. Bet man tieši liekas, ka sanāca tā, kā vajadzēja, kad visas lietas sakrita vienā vietā un iznāca aizbraukt.

Lielās ilgas pēc plašumiem, brīvības un senču mājām. Bet bez nožēlas. Milzīgas ilgas.

*Bet ziniet, ko es nekad nevarētu aizmirst? Svaigi artas zemes smaržu! Cik hektāru! Tā ir īsta zemes smarža!*

Šis viss ir palicis tur. Tur, kur bērnības zemeņu lielie lauki, nebeidzamās upeņu stundas un labības lauki. Tur viss arī paliks un atmiņas ir dzīvas. Tik dzīvas!

(ir ko piebilst)

Saturday, March 18th, 2017
22:38
Nekad, nekad, nekad vairs neiet viņai līdz.
Atstāt vienu maksimāli garlaicīgā/man neinteresējošā kompānijā. Sarunas par to, ko esi darījis dzērumā. Oo jā. Super.
Gribēju te dusmas iemest. Jo nav pat ar ko parunāt.

Jauku vakaru, ja jā jā.

*Esot mājās*
Vispār jau nebija dusmas, bet sapratu, kāpēc te pēdējos gadus nejutos labi un cik labi es jūtos savā(!) no tiesas savā draugu lokā. Ar kuriem es varu runāt par jebko, pat par to, kur tik glītas zeķes iegādātas.
Es dažbrīd domāju, kā tas nākas. Kā var būt tik atšķirīgas domāšanas.
Ja pirms tam, es domāju, kas ar mani nav tā, ka es nekad tā īsti labi nejutos šādos vakaros. Un tagad es zinu un saprotu un tagad ir labi. Tas man der - es nebiju tā, ko vajadzēja mainīt.

(ir ko piebilst)

15:56 - Meklēju vārdus.
Ziniet. Es ilgojos.
Pēkšņi ir sajūta, ka visa pasaule pie kājām nolikta, visas visuma iespējas un ceļi. Un tā mirklīgā sajūtu iedvesma.

Es šodien smējos līdz asarām un tā, ka aptrūkstas elpa. Tas bija tik labi!
Es atkal priecājos būt! Es atkal esmu cilvēks, ha.

(ir ko piebilst)

Friday, March 17th, 2017
17:27
Do more than you say.

(ir ko piebilst)

10:34 - Savējie
Vispār forša apziņa.
Nekad nebiju domāju, kā gribēšu pirkt latviešu literatūru vai mūzikas albumus..
Kaut kā man bija izveidojies priekšstats, ka nav vērts, man tāpat nepatiks tik ļoti. Tas no literatūras, jo skolā no latviešiem deva lasīt klasiku, protams, bet tā klasika jau katram cita. Mazā atturēšanās.
Bet tagad, tik daudz skaistu vārdu un melodiju, gribas visas! Izzināt un atšķetināt.
Bet varbūt tagad šis atnāca, jo esot prom, sajutu, cik ļoti latvieši var! Nu pat nav nozīmes vai latvieši, cilvēki apkārt. Vienkārši cilvēki, kas pieķeras, apsēžas un dara to, ko vajag darīt - stāsta savu stāstu. Un tad kad apkārt virmo tā pacilātība par notiekošo, gribas atbalstīt, izpaudīt un teikt - ou, šis ir ļoti labs!

(ir ko piebilst)

00:50 - 5/5
Te beidzās izvēle.

(ir ko piebilst)

00:42 - 4/5
Tā nu pagāja 4 dienas ar sevi.
Kaut kas pakrūtē knibinās un saka, šis tikai uz brīdi. Nesasteidz.

Es gribu paturēt to sajūtu, ka vienmēr var būt citādi un mēs katrs esam noteicēji paši sev. Katrs nosakam to kāds būs liktenis, nu labi, šis vārds par skaļu, bet kāds būs tas ceļš, kurš tiks izvēlēts.
Es nespētu būt ilgāk viena. Lai cik ļoti es to gribēju, es nespētu.

Šobrīd man rokās ir tik daudz kas. Es gribu skriet. Es gribu spēlēt. Es gribu iesākt stāstu par sevi un iesākt būvēt savu kaismi.
Rokas tāpat kā sirsniņa, pilna līdz ar malām.

(ir ko piebilst)

Thursday, March 16th, 2017
18:57
Un vispār.
Nu šaaaaaaausmīgi gribas parunāties.
Klausīties un runāties.
Nevis saraustīti jautājumi/atbildes savās interesēs, bet kvalitatīva saruna. Lūdzu sarunas par zvaigznēm.

(ir ko piebilst)

18:40 - Šī pasaule ļoti viegli var savaldzināt cilvēku. Tā ir ļoti, ļoti skaista.
Mišels Feibers. Svešā ādā/ Under the skin

Šī tāda ļoti domājamā, pārdomājamā lasāmviela. Liekas tik vienkārši un ar nelielu fantastikas drusciņu un tomēr visam apakšā izcili parādīta tā sajūta - cilvēks pasaules galvenais iemītnieks. Kas ir tikpat absurda, cik liekas absurds šis stāsts.
Neliels grūdiens veģetārismam arī.
Bet visam vienmēr pāri ir jūtas, jūtas vienam pret otru, pret to, cik brīnumskaista ir pasaule. Dabas brīnumi, jūra, kurai neredz malu, mazie sniega kristāli, kas maigi nolaižas un paliek tepat.. lietus.
Līdzcietība un apziņa, ka viss varētu būt citādi.


Mazi izvilkumi no konteksta, kas aizķērās.

**Izplatījums, šķiet, nemaz nemanīja, ka te viss ir aplam.
**Atkal klusumā sāka virpuļot neredzamas molekulas.
**Ikviens iecerētais plāns solīja kaut ko patīkamu un arī biedēja ar varbutējām sekām. Taču Iselija bija jau nogurusi, uzsverot un salīdzinot nākotnes dažādās ieceres un pārāk daudz domājot.

(ir ko piebilst)

02:12 - 3/5
Kaut kur uz pavasara takas mētājās tas mans es. Tikai pieejot tuvāk sapratu, ka vairs negribu saukt par savu.
Atlaisties un aizlidot. Nekad vairs neļauties saulauzt. Bet vai tad var aizmukt pašai no sevis?

Bet ko tur. Saņēmusies un dažbrīd tiešām priecīga! Es tiešām tveru tos mirkļus un novērtēju. Nekad nebūtu domājusi, ka kādreiz atkal aizklīdīšu tik tālu un spēšu atgriezties. Gribu aiziet uz parku. Bez dūmiem. Bez domām. Aiziet uz pavasari.

(ir ko piebilst)

Wednesday, March 15th, 2017
14:25 - Paši labākie!
Vienu gan esmu sapratusi, man ir paši labākie draugi! Esmu starp īstajiem cilvēkiem un īstajā vietā. Šī apziņa silda un liek atkal priecāties 🌻

(ir ko piebilst)

00:20 - 2/5
Diena ar ģimeni.
Smaida un jaukuma piepildīta, palīdz aizmirsties un vēlreiz apzināties, ka tādas lietas nemainās, mēs viena par otru pastāvēsim mūžam un lai tur vai kas! Un tāda apziņa silda, ir vieglāk..

Grāmata jau tuvāk beigām un droši vien prasīsies te uzrakstīt kādu recenzijai līdzīgu rakstu. Solās būt labas beigās.

Un zem visa šī es pusi no dienas cīnos ar greizsirdību. Ha, nu nopietni? Gadiem nebija tā. Pa lielam bija vienalga, jo nemaz nebija iemesla, pat ne niecīgu tikšanos. Vienmēr likās smieklīgi klausīties draudzeņu žēlabās, par to, ka tiekas ar citām, dievodamies, ka pa draugam. Man tas likās smieklīgi, es tādas sajūtas nepazinu.
Kaut gan no otras puses, vienmēr ir bijis tā, ka es apzinos to, ja kādreiz būs jāiet prom, tā būšu es, nevis otrs cilvēks. Jau no paša sākuma. Tad varbūt nebija tā, kā likās? Bet es ilgi un ļoti stipri turējos..

Bet vispār, klausoties mūziku, dienas doma - es gribētu, lai manās kāzās spēlē Sus Dungo. Par to nekad nebiju domājusi.

(ir ko piebilst)

Monday, March 13th, 2017
22:51 - 1/5
Pirmā diena sev.
Redzēt tikai priecīgas sejas un priecāties līdzi. Satikt cilvēkus, kuri ir ārpus visa.

Atradu grāmatas, nebija nevienas pēc kuras gāju konkrēti. Nedabūju ne ēdeni, ne filozofisko literatūru, bet atradu šo, to kas piesaistīja. Pirmā grāmatai jau trešdaļa cauri.

Mamma rūpējas un es cenšos rūpēties līdzi, hah. Ik pa laikam ir tik labi, ka ar māsām jādejo čačača (nu tas tikai tā, jo skaisti skan un mums ir vienkārši smieklīga deja) klau, nevar pat noprast, ka mani gaidīs jau 21 vasara.

Bet visam šim apakšā, pietrūkst. Gan sarunu, kad ikdienas.
Bet ir patīkami apzināties, ka pasaule bez Tevis var iztikt. Tā pavisam vienkārši, un ir jauki saņemt tikai pāris kāpēc.

Šeit laiks rit lēnāk un mierīgāk. Pietrūka mazpilsētas dzīvītes. Rīga nav gluži man.

(ir ko piebilst)


> 20 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba