Re: Frustrācija atkal ir psiholoģisks termins
Es zinu par šo stāvokli un pats līdz tādam mēdzu aizmeditēties. Bet tik un tā, lai kā arī nebūtu - šis iebildums skan veselā saprāta līmenī, ne vairāk.

Patīk, nepatīk, baidās, nebaidās, saprot, nesaprot, likumdošanā paredzēts, likumdošanā neparedzēts, tas viss ir tikai tā - garām mērķim, atrunas.

No vienas puses situāciju kaut kā aprakstīt, protams, vajag, bet no otras puses, kad jau runa vairs nav par to kādā stāvoklī tas izdarīts, bet gan - kā to vērtēt, tad nevar teikt, ka rezultāts ir slikts, jo cilvēks tajā brīdī nav sapratis nekā. Jo cilvēks arī īsti nesaprotot var izdarīt lietas pareizi.

Un vēl - kāpēc banalizēt situāciju, paziņojot, ka parasti pašnāvība tiek izdarīta neapzinoties, tādējādi vēl akcentējot šos gadījumus ar visai statistiskām metodēm un piedāvājot gandrīz vai neapskatīt citus. Jā, tas, protams, ir implicīti un zemteksts, bet tieši tā tas strādā argumentācijā.

Es tieši otrādi, pieļauju, ka īstie meklējumi ir vērsti uz kaut vienu pamatotu pašnāvības gadījumu skaidrā prātā un panāktajiem rezultātiem un motivāciju, lai salīdzinot šo vienu ar citiem, varētu nonākt pie jautājuma: vai izejot no zināmas vērtību sistēmas būtu jābaidās vai nē no nāves vispār un pašnāvības kā līdzekļa?

Mans viedoklis ir tāds, ka cilvēki neapzinās cik ļoti patiesībā pašnāvība sakrīt ar viņu mērķiem. Un neapzinās tādēļ, ka nav raduši domāt šādās kategorijās un balansēt virs naža asmens.