Re: Suicides sucks.... or maybe not?
Un dažādi citi šizofrēniķi, nesaprasdami nekā no zinātnieku, filozofu, teologu un citu prātotāju darbības, paši stumdīdamu ķerru no kūts uz klēti un atpakaļ, allaž ir domājuši, ka zina visu vislabāk.

Psiholoģijas skatījums ir daļa no zinātniskā skatījuma, tur nav nekas īpaši atšķirīgs. Zinātne runā par dzīvību kā vairošanās un barošanās ķēdes turpināšanos, psihologi runā par to, kādā veidā cilvēkveida būtne subjektīvi sevi apzinās šajā ķēdē.

Nedz bioloģija, nedz psiholoģija, nedz kāda cita dabaszinātne nepiedāvā atbildi uz jautājumu par jēgu, šis jautājums vienkārši tiek noklusēts. Zinātnieki apskata jautājumu "kā ir?", nevis jautājumu "kāpēc tā ir?" Mērķa cēlonis zinātnei jau kopš vēlīnajiem viduslaikiem nav aktuāls.

Filozofija nav nekas tik viendabīgs, lai teiktu, ka tā piedāvā viendabīgu atbildi. Atbildes ir dažādas - sākot ar stoiķu "ja tu neredzi kāpēc, tad ej" un beidzot ar Kanta "pašnāvība ir pienākuma pret sevi pārkāpšana un nevar tikt morāli attaisnota". Filozofijas atbildes, kas vistuvākas domājoša un vaicājoša cilvēka atbildēm, arī nav atrautas no konkrētajām kultūras tradīcijām, tāpēc nebūtu pareizi pieņemt gatavu risinājumu pēc izvēles, bet gan mēģināt rast risinājumu mūsdienu kultūras situācijai un pasaules izjūtai atbilstošā veidā.

Un neskatoties uz šiem daudzajiem viedokļiem un strīdiem ap šo jautājumu, paradoksālā veidā tieši zemniekam vai santehniķim līdzīgie cilvēki vienmēr ir vislabāk zinājuši atbildi uz to (hint: arī dzīvnieki nemēdz izdarīt pašnāvību).

Frustrācija atkal ir psiholoģisks termins. Tu saki, ka cilvēks pašnāvību veic frustrācijas rezultātā, bet vai tas ir slikti vai labi, pareizi vai nepareizi? Tev liekas, ka slikti? Pamato! Ak nevari? Nu nekas, neviens jau nevar, citādi jautājums būtu atrisināts.


Par valsti - nē, valsts ne tikai iekasē nodokļus. Valsts arī ir veidojums, kuram pieder daļa mūsu tiesību, kuru vārdā tā rīkojas. Šāds skatījums, ka valsts būtība ir TIKAI iekasēt nodokļus, neatbild uz lielāko daļu politiskajā filozofijā izvirzīto jautājumu. Bet ja vēlies turpināt, varam sākt par valsti atsevišķu thread, jo negribu jaukt kopā politisko filozofiju ar eksistenciālu jautājumu izskatīšanu.

Un pēdējais arguments, proti "to [mīļoto cilvēku] dēļ ir vērts atdot dzīvību tāpēc, lai tie varētu dzīvot un glabāt sevī atmiņu par cilvēku, kurš ir upurējies viņu labā...." ir tiktāl subjektīvs, ka nemaz nevar tikt ņemts vērā nopietnā diskusijā.

Mēģināšu tam uz karstām pēdām likt pretī citu: mīļoto cilvēku dēļ var iebāzt sev divstobreni mutē un izšķaidīt sev smadzenes pa visiem istabas griestiem, pirms tam norunājot tekstu "jūs visi esat niecības, jūsu dzīves ir bezjēdzīgas, un nošaujot sevi es demonstrēju jums, cik cilvēks kā tāds vispār ir nožēlojams... vērojot manu līķi, neaizmirstiet, ka jūs esat tādi paši vien smirdoši gaļas blāķi, pagaidām gan vēl dzīvi"... kā redzi, šis nav ne ar ko sliktāks argumentācijas ziņā, tikai veselajam saprātam šķiet nedaudz slims... bet tas jau vairs nav racionalitātes, bet gan gaumes jautājums...