Re: Suicides sucks.... or maybe not?
Argumentācija klibo!

Pirmkārt: Par pašnāvību, kad mājās paliek sieva un bērni un kaķa vecmāmiņa. Bez šaubām šim cilvēkam ir morāls pienākums rūpēties par saviem tuviniekiem un nepamest viņus šādā veidā. Bet no otras puses, kurš viņam to var aizliegt?

Otrkārt: Par pašnāvību dzimtenes vārdā. Te parādās divas jocīgas iezīmes. Pirmkārt jau pats apgalvojums, ka valsts ir, lai aizstāvētu savus pilsoņus. Tad lūk kara gadījumā valsts stratēģiski zaudē vienus pilsoņus, lai aizstāvētu citus. Otrkārt, valsts izpratne nav tik vienkārša, ka spēkā ir tikai jautājums "ko valsts var izdarīt priekš manis", pastāv arī otrs jautājums "ko es varu izdarīt priekš valsts"... un neiedziļinoties niansēs, abi šie jautājumi ir valsts definīcijas pamatā.

Treškārt: Mīļotais cilvēks. Ja valsts vārdā nevar atdot savu dzīvību (bet valsts taču it kā nes pilsonim labumus), tad kāpēc lai mēs atdotu dzīvību mīļu cilvēku vārdā (viņi taču arī tikai dod mums labumus?)

Nu jā, varētu teikt - mīlestība ir viens, labums ir cits. Dzīvība ir dārga, utt., bet jājautā - kāds labums cilvēkam, ka viņa tuvinieki izglābjas viņam pašam izdarot pašnāvību. Priekš viņa šo tuvinieku vairs nav. Tas tāpat kā ar valsti - kāds labums izdarīt valsts vārdā pašnāvību, pēc cilvēka nāves priekš viņa šīs valsts vairs nav.

Un šie ir tikai atsevišķi problēmas aspekti. Vēl jo vairāk, uz dzīvību var raudzīties nevis kā uz dāvanu, bet gan kā uz lāstu, kā to piedāvā Arturs Šopenhauers, piemēram. Nekur taču nav rakstīts, ka dzīvība ir labums un ka dzīvot obligāti vajag un, ka nāve ir sliktums, utt.

Tad, lai tas tā arī nepaliktu, pajautāšu - kas tad piešķir dzīvei šo "neapstrīdamo" pašvērtību?