Re: Suicides sucks.... or maybe not?
Jebkurš solījums ir muļķīgs kaut kādā ziņā.
7 gadu vecumā sev nosolījos nekad nesmēķēt, 17 gadu vecumā šaubījos, vajag vai nevajag, bet tagad jau zinu pavisam skaidri, ka netaisos atmest - kāda tāda pasaules labuma dēļ, ko?

Tāpat arī daudzi citi solījumi ir izpalikuši, toties arī vesela kaudze ir pildīta, nav nekāda pamata atsaukties uz solījumiem, jo kad cilvēks sev sola, viss ir citādāk nekā brīdī, kad viņam var ienākt prātā jauni apsvērumi.

Pašnāvībā nav nekā gļēva. Arī romantiska nav. Pašnāvībā ir pats cilvēks un kā viņš to nostāda, kāpēc dara un ko cenšas panākt, ir dziļi viņa personīga lieta.

Viens aiziet aiz eksistenciālās bezjēdzības, cits aiz darba zaudējuma, vēl kādam apriebies, ka tas narkojas un netiek ar dzīvi galā, cits vēl kaut kā un tā bez gala...

Bet strikts arguments - pašnāvība ir gļēva, manuprāt ir lēts arguments, kas neko nepasaka par pašnāvības būtību. Tiek postulēts - pašnāvība ir izvairīšanās, bēgšana no problēmām. Bet kurš teica, ka no problēmām nav jāizvairās, ka tās ir jārisina? Tad jājautā, vai šis gudrinieks arī spēj izstāstīt kaut ko par dzīves jēgu vai augstāko mērķi, kura dēļ mēs uz šīs pasaules cīnāmies? Vai tikai atmest ar roku un nesaprotami nomurkšķēt: "bet tā taču ir pieņemts!"

Šajā brīdī garākos pārspriedumos neielaidīšos, tikai teikšu, ka pašnāvība manās acīs nav nekas slikts. Un motivācija - jā motivācija var būt muļķīga, toties rezultāts (izdošanās gadījumā) vienmēr ir pozitīvs.