Mūzika: | kaut kas no Alekseja Leapko... |
requiescat in pace
šodien beidzot biju pie neirologa, kas man ļoti patika... man vispār patīk cilvēki, kuri, kad kaut ko dara, meistarīgi izliekas, ka zina, ko viņi dara... šis izlikās tik profesionāli, ka pat es noticēju ko viņš dara (noteikti daudzu gadu pieredze, onkulītis pilnīgi sirms bija)... viņš nepārprotami lika man saprast, ka viņam nav ne mazākās nojausmas par to, kas man ir, bet izteica minējumus... bet nepateica visu sūro patiesību... bet visu sūro patiesību viņš pateica manai ārstei... noklausījies šo ziņojumu, es beidzot sapratu, ka ilgi dzīvot man vairs nav palicis... tik vainu, kā šis onkulītis manī atrada, es nebiju pat iedomājies, ka varētu savietoties vienā cilvēkā... mana CNS ir pilnīgā... ē... nu tajā pat... kārtējo reizi liels zāļu kurss un viņš izteica vēlēšanos vēl kādreiz ar mani tikties... liekas, iepatikos viņam... nu jā, un vēl viņš ļoti kautrējās no manis ņemt klasiskos 50 santīmus, teica, ka neņemtu, bet tādā gadījumā slimo kase no viņa paša izskaitīšot un tā tālāk...