Lord Andrey de Initio ([info]lord_andrey) rakstīja,
@ 2003-08-08 23:14:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
...Un tad pienāk brīdis, kad sirds vairāk neitur. Tā uzsprāgst no iekšas, sašķīstot tūkstošos mazu gabaliņu... Un tad vairs nezini: raudāt vai smieties? Triekt dunci ribās pirmajam pretīmnācējam, vai krist tā apskāvienos un raudāt uz pleca? Asinskāre... mežonīga asinskāre... nepārvarama vēlme sajust, kā dūre sašķaida žokli... un smieties... un kā neprātā dejot uz viņa kapa... Un nolikt ziedus tai par godu...


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]lord_andrey
2003-08-09 00:37 (saite)
no vienaldzības? nezinu... laikam draugi... es varu priecāties, ka man ir daudz labu draugu... lai gan ne vienmēr tā izskatās, es tos ļoti augstu vērtēju... un tieši viņi mani izvelk no melanholijas un vienaldzības...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lilai
2003-08-09 00:40 (saite)
piekriitu

doshos guleet-lai tev veicas :))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lord_andrey
2003-08-09 00:42 (saite)
paldies... labunakti... :))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?