| 11:14p |
...Un tad pienāk brīdis, kad sirds vairāk neitur. Tā uzsprāgst no iekšas, sašķīstot tūkstošos mazu gabaliņu... Un tad vairs nezini: raudāt vai smieties? Triekt dunci ribās pirmajam pretīmnācējam, vai krist tā apskāvienos un raudāt uz pleca? Asinskāre... mežonīga asinskāre... nepārvarama vēlme sajust, kā dūre sašķaida žokli... un smieties... un kā neprātā dejot uz viņa kapa... Un nolikt ziedus tai par godu... |