domāšana cilvēkus noved pie neirozēm... vairāk kādu laiku nedomāšu un ļaušos tecējumam...
gandrīz četras stundas autobusā un pa ceļam atmiņas atmiņas un vēlreiz atmiņas... atcerējos tādas lietas, kuras it kā bija sen aizmirstas, bet tomēr kaut kur dziļi iekšā bija, kādreiz tam visam bija nozīme... tagad... nihil aluid necessitas quam... it kā jau Ciceronam šos vārdus piedēvē... ticēsim datorspēļu dizaineriem un liksim copiright'u uz Ciceronu... dīvaini tomēr kaut kā... dzīve iet uz priekšu, bet nekas nemainās... precīzāk, mainās gan, mainās cilvēki, vietas, laiks, bet būtība paliek tā pati... mūžīgs lāsts...

šodien atcerējos Falldo, viņai ceturtdien dzimšanas diena, domāju, vai esmu viņai piedevis... laikam jau nē... bet jautājums ir "ko piedevis?", atbildi es nezinu, laikam jau klusēšanu, kas bija par pamatu visiem maniem maldiem... ja vien es maldījos... ja nemaldījos, tad to diemžēl piedot es nespēšu nekad... interesanti tomēr, mēs bijām laimīgi kopā? diez vai... man ir nepieciešams celibāts, lai es varētu mierīgi nodarboties ar to, kas manā dzīvē ir vissvarīgākais... un miers... viņa man nevēlējās sniegt ne vienu, ne otru... vajadzēs aizsūtīt īsziņu un apsveikt....