labākie draugi - uzticības personas... jeb stāsts par to, ka ir cilvēki, kas nemācās no savām kļūdām
tikko piedzimušu cilvēku var apzīmēt ar tabula rasa... ne jau tāpēc, ka viņā nav ielikta nekāda informācija, bet gan tāpēc, ka viņam vēl nav dzīves pieredzes... viņš mēģinājumu un kļūdu ceļā nav apjautis dzīves patiesības... bērns var iebāzt savu mazo rociņu ugunī vai arī nokrist no galda, jo viņš vēl nezina, ka uguns ir karsta un ievaino jauno ādu, bērns nezina, ka pastāv dimensijas, jo zīdainis redz pasauli tikai divās dimensijās.... bērns uzzina, ka galds ir augstu tikai ar pieredzi... mazliet lielāki bērni jau ir iemācījušies, ka pastāv arī trešā dimensija un ka nevar iziet cauri sienai, bērns ir iemācījies atpazīt sevi spogulī, ir guvis daudzus ievainojumus iepazīstot pasauli un nu jau daudz ko zina... bet turpina mēģināt... tagad bērnam dzīve ir eksperiments... viņam ir interesanti, kas notiek, ja uzkāpj grābeklim vai paskatās caur binokli uz sauli... ar laiku bērns iziet no šīs attīstības stadijas un pārtrauc eksperimentēt ar fiziskām lietām... bērnam ir kompānija... draugi... bērns ir kļuvis par pilnvērtīgu sabiedrības daļu... draugs nedod skatīties savu pastmarku albumu un jaunais filatēlists paziņo "nu tad es ar tevi vairāk nedraudzēšos"... un nedraudzējas arī... dienu, divas, gadās pat nedēļu un ilgāk... ar laiku bērni iemācās, ka nevar vienkārši draudzēties vai nedraudzēties... un ka ne ar katru var draudzēties... ar laiku bērns iesaistās kompānijā, kura ir viņa kompānija un kura ir pietiekoši noslēgta, lai tajā nevarētu viegli iekļūt citi bērni... bērni izvēlas sev draugus pēc noteiktām īpašībām... iet gadi un intereses mainās... līdz ar interesēm mainās arī draugi... parādās pirmās mīlestības, draugi aiziet pēcplānā... bet starplaikos starp bērnības mīlestībām draugi atkal ir pirmajā vietā.... nu jau bērni ir pietiekoši izauguši, lai mīlestības būtu nopietnākas un ja tās nāk no paša kompānijas, tad kā likums vienam no kompānijas pēc tam būs jāaiziet... nekas vairāk nav tā kā agrāk un rodas nestabilitātes sajūta... ar laiku bērniem parādās atsevišķi draugi, kuriem viņi uzticas vairāk par citiem... šādus draugus sauc par labākajiem draugiem, vēlāk - par uzticības personām... bet labākajiem draugiem arī ir draugi un tāpēc uzticētā informācija tiek uzticēta tālāk... un tā kā visiem draugiem ir savi draugi, drīz vien šī informācija ir zināma visiem... bērni, kuru mentālais potenciāls ir augstāks par vidusmēru, saprot, ka uzticības personas nedrīkst nekādā veidā atrasties kontaktā ar pārējiem draugiem... bēri, kuri nav tik gudri, to nesaprot... viņi piedzīvo studentu gadus paliekot tik pat naivi un turpinot uzticēties saviem "labākajiem draugiem/uzticības personām", pilnīgi ignorējot to, ka labākajiem draugiem ir savi labākie draugi... un šādi bērni nekad arī neiemācās, ka viņu uzticētā informācija vēlāk tiks nevis vienkārši pārstāstīta tālāk un beigu beigās, ja paveiksies, varbūt pat kaut kur publicēta arī internetā, bet tā tiks izdaiļota ar jaunām detaļām un transformēta tā, ka uzzinot šo informāciju jau no piektajām rokām, tās sākotnējais nēsātājs paliek šokā un aizdomājas par to, cik viņš tomēr daudz par sevi nezina...

kad gan cilvēki iemācīsies nevienam neuzticēties? vai ja arī uzticas, lai sākumā pārliecinās, ka nekad vairāk nesatiks šo cilvēku, vai kādu, kurš viņu pazīst...

un es atvainojos, ja šis teksts skan mazliet tendenciozi...

un jā, atzīstos... es vakar uz brīdi iedomājos, ka būtu jāizdzēš žurnāls, jo es vairāk nevēlos nodarboties ne ar virtuālo ekshibicionismu, ne ar kādu citu (kas paredz arī citas dzēšanas) ekshibicionisma veidu... bet laikā pārdomāju un atcerējos, ka man taču jārūpējas par jūkošo Dorianu, Kristiešiem, kuros rakstu tikai es un Lorem Ipsum, kuru sen jau visi ir aizmirsuši... un vēl es gribēju izdzēsties no visu draugiem...