braucu no Rīgas un vienā vietā mašīna strauji nobremzēja, lai neietriektos citā mašīnā... un es sapratu, ka man gribējās, lai šoferis nebūtu paspējis nobremzēt... esmu reizes piecas vai pat vairāk bijis dažādās autoavārijās (lielākoties pats sēžot pie stūres) un tas brīdis, kad notiek sadursme (nav svarīgi ar ko - ar mašīnu, koku vai akmeni), ir ļoti dīvains... tajā vienā brīdī domāšana paātrinās tik tāl, ka sekundes simtdaļās var paspēt radīt jaunas visuma veidošanās un dzīves jēgas teorijas... konstatēju, ka man trūkst šādu brīžu... un jā, šādos brīžos arī psihomotorika kļūst lieliska...


bet vispār, pa ceļam uz Rēzekni bija daudz laika domāt... un tas ko es kārtējo reizi sapratu bija patiesība, ka visas manas problēmas nāk no tā, ka es vienkārši neesmu piemērots dzīvei... mana vieta būtu kādā dominikāņu vai jezuītu klosterī, kur es visticamāk pēc dažiem gadiem arī nokļūšu... kā klostera abats, noslēgts no ārpasaules, bet tomēr vadošā amatā un pietiekoši daudz laika lai lasītu... tas būtu tieši tas, kas man ir nepieciešams...