šodien braucu uz Rēzekni un jau netālu no Rēzeknes kārtējo reizi ieraudzīju, cik skaisti ir sniegotie kalni un lauki tumsā, kad tiem pārslīd transporta radītās gaismas un viss mirdz... es skatījos un priecājos par šo skaistumu un pēkšņi man galvā tā kā noklikšķēja un radās apziņa "apbrīno to... priecājies, kamēr vēl ir laiks... jo šī ir tava pēdējā ziema..."

protams, ka tās ir muļķības un gan jau vēl atomkaru pārdzīvošu, bet vienkārši pašlaik es vairāk nespēju saredzēt nākotni... tās gluži vienkārši nav... es to nejūtu...


atbraucu uz mājām... pēc vairāk kā nedēļas prombūtnes... jāizlasa 80 mailus, kurus Rīgā nepaspēju izlasīt un jāuzraksta kaut kas par Kyrie un Meloras vārdadienai veltītajiem simpozijiem... hronikai, tā teikt... a negribas neko...