Garastāvoklis: | skumjš... |
Mūzika: | Zamfir - The Lonely Shepherd |
karma, bļ@, sabojājusies... :PPPP
bērnībā sanāca būt atstumtajam un lai izvairītos no nepatikšanām un izcīnītu vietu zem saules un iekarotu cieņu starp vienaudžiem, gadījās izveidot diezgan negatīvu tēlu... laiks gāja, pasaule mainījās, vairāk nebija nepieciešamības pēc šī tēla un es to atmetu... un man likās, ka man tas izdevās... likās... nez, kas cilvēkam vienmēr - visu dzīvi nāk līdzi... kāda aura vai karma, whatever kas, kurā saglabājas šādas lietas... cilvēks mainās, bet cilvēki viņā redz to pašu, ko agrāk... cilvēki nāk jauni, bet redz to pašu... beigu beigās sanāk tā, ka pat labākie draugi tevi pazīst nevis tādu, kāds tu esi, bet gan tādu, kāds priekšstats par Tevi ir radies citiem cilvēkiem pirms daudziem gadiem... cilvēki, kurus es satieku pirmo reizi, mani bieži vien raksturo kā viltīgu, ļaunu, nežēlīgu... nu ok, pirmais iespaids vienmēr ir atkarīgs no izskata... pieņemot, ka manā izskatā varētu būt kaut kas ļauns, es pieļauju arī, ka par mani var tā domāt... bet kāpēc cilvēki, kurus es ilgi pazīstu, kas ir labi draugi, mani uzskata par nodevēju, liekuli, etc.? ai, po, tāda karma... beidzot, kad eiropieši atrada karmas ideju, viņiem vairāk nevajag velt vainu uz citiem vai uz sevi, var novelt visu vainu uz karmu... tātad, secinājums - man ir $ūdīga karma...