ģimenes etnogrāfija
Kādā savas dzīves periodā, kad sāku interesēties par dažādām -grāfijām, tai skaitā, arī par etnogrāfiju, konstatēju, ka cilvēks, no kura esmu dzirdējis visvairāk arhaiskos epitetus, ir paša patēvs, ar kuru visa bērnība nodzīvota... Kas ir ļoti interesanti, jo viņa ģimeni nevar nosaukt ne par īpaši izglītotu, nedz par īpaši primitīvu - tipiska Latgales lauku ģimene, kādu šeit ir daudz... un tai pat laikā... nejaukā daļa ir tā, ka tolaik tam nepievērsu īpašu uzmanību un tagad satieku pāris reizes gadā... un viņš nerunā šajos arhaiskajos eifēmismos, tie viņam pa laikam 'pasprūk', kā autoservisa strādniekam pasprūk lamuvārds, kad trāpa ar āmuru pa mīļāko nagu... Nu, varbūt pat ne tik bieži... pagaidām atceros divus, bet laika gaitā centīšos atcerēties un pierakstīt vairāk, jo zinu, ka ir bijis daudz...

"Vacīs lomojās" - pērkons. Kad šo kādreiz lasīju pie Tailora, kur viņš savā 19. gadsimtā apraksta, ka kaut kādās primitīvajās tautās pērkonu nedrīkst saukt vārdā un tāpēc tas ir vecaistēvs, vecis, utml., man bija tāds 'pag, patēvs vienmēr tā saka', un ne no viena cita es to dzirdējis nekad neesmu...

"Mīsa saīt stībrūs" - erekcija. Latgalē, kad burkāni veido ziedkopas, parasti to sauc par 'saiešanu stiebros vai stobros', pieļauju, ka analoģija ar to pat. Šo esmu dzirdējis tikai vienu reizi vīru kompānijā vēl mazs būdams, bet atcerējos, jo sapratu, kas ar to ir domāts, bet likās dikti interesanti..

šo vēl noteikti papildināšu, palūgšu arī māsai, lai vairāk ieklausās, ko tad tēvs runā


Vecmamma ir dzimusi un augusi dziļos laukos un līdz 60 gadu vecumam īpaši tālāk par Ludzu nebija bijusi, t.i., nodzīvojusi 5km rādiusā periodiski paplašinot to līdz 30km. Rīgā ir bijusi, šķiet, divreiz dzīvē - uz bērēm. Beigusi divas klases, raksta ar grūtībām, latviešu valodā praktiski nerunā. Un tai pat laikā ļoti viegli pielāgojas latgaliešu dialektiem, un kad Regita runā ar viņu savā jauktajā dienvidlatgales/jauniešu dialektā, vecmamma paķer vārdu formas un locīšanas veidu un runā tā kā Regita... pieļauju, ka viņas pašas to nemaz nemana, vienkārši runājas... Nu, un tādu baigi primitīvu eifēmismu viņas valodā nav īpaši daudz, mēģināšu kaut ko atcerēties, bet pirms dažām dienām pārsteidza ar:

Jau tiuļeit sauļa atsasissīs, a buļbis vjāļ naatortys - Drīz būs saulgrieži, bet kartupeļi vēl nav vagoti. Šis ir interesanti, esmu dzirdējis dažādus saulgriežu epitetus un eifēmismus, bet, ka 'saule atsitas', laikam pirmoreiz.

Vecmamma ejot laukā no mājas pieliek durvīm priekšā slotu. Šādi darām vecus cilvēkus arī citur Latgalē laukos esmu redzējis - neviena nav mājā

Dažreiz saka "kas to da mugurkaula daļips", parasti tas ir pieņēmums un man ir aizdomas, ka runa ir par grūtniecību, bet nu šo vēl jānoskaidro

Regita esot dzirdējuši manu mammu sakām "sirds veist", nezinu kontekstu, bet pieļauju, ka tas ir sajūsmas apzīmējums, bet tik pat labi arī varētu būt arī skumjas vai sēras