Adon ([info]lord) rakstīja,
@ 2019-02-20 23:00:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:Ceļš

par Ceļu
Iepriekšējā Camino dienasgrāmata beidzās ar apgalvojumu, ka šis tuvāko gadu laikā ir pēdējais Camino, ka man pietika un vairāk nevajadzēs. Tas bija aprīlī. Te nu mēs esam - februārī, gads nav pagājis, bet sajūta, ka ir jāiet ir kļuvusi smeldzoša. Ļoti trūkst tās iekšējā tukšuma sajūtas. Cilvēks ir problēmas risinoša būtne un pēc antropologu domām, problēmu risināšana mūs padarīja par cilvēkiem. Domas pastāvīgi ir aizņemtas ar lielākām vai mazākām domām, turklāt, liela daļa no tām ir pilnībā atrautas no reālās dzīves - tātad, absolūti nevajadzīgas (kas tas par arhitektūras stilu?, kāds ir maksimālais pilsētas izmērs, kur var būt attaisnojams režģa plānojums?, kāpēc Amerika ir pilna ar rock pigeons?, cik lielā mērā baltu ciltis saistītas savā starpā?, u.c. nekādā veidā ne ar izdzīvošanu ne darbu nesaistītām lietām). Un Camino galva ir pilnīgi tukša. Tur notiek visādas dīvainības, bet tas ir kā sapņi. Ir teorija, ka sapņi ir smadzeņu miskastes tīrīšanas mehānisms. Tad nu domas, kas galvā gadās Camino, arī ir miskastes tīrīšana. Un absolūti bezemocionāla. Ļoti pietrūkst šis stāvoklis.
Iekšējais tukšums un izolācija. Izolācija man jau ir Amerikā, bet šī tāda nedaudz cietumnieka izolācija. Camino izolācija ir noguruša cilvēka aiziešana no pasaules, ļoti svētīga padarīšana. Ļauj saprast mūkus un citus dīvaiņus, kas aiziet mežā un zaudē saikni ar ārpasauli.
Camino es nedošos. Vismaz ne tuvākajos mēnešos. Jāmēģina izvilkt līdz nākamajam pavasarim. Un arī sieva man nepiedos, ja es atkal kaut kur viens pats aiziešu, bet Camino divatā ir kā meditēšana grupā - var jau, ja vienam bailes, bet drausmīgi besī tie apkārt sēdošie (es nekad neesmu meditējis ne individuāli, ne grupā, vienkārši pieļauju, ka šāda varētu būt tā sajūta).



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?