vakara idille...
skaisti, balts pilnmēness aiz pelēkiem, ātri garām slīdošiem mākoņiem tieši aiz mana loga... apaksā balta pilsēta un krītošs sniegs... uz pilsētas galvenās ielas nav nevienas mašīnas... tikai šad tad kāds autobuss pabrauc garām vai paiet vientuļš gājējs... rožu vīraks liekas pārāk spēcīgs, būs jākūpina kas vieglāks... mūzika no mehāniskā apelsīna lieliski papildina šo idilli... dīvaini, šādos vakaros dzīve šķiet skaista... un pat vientulība nešķiet nomācoša... jāiededz sveces un jāturpina strādāt pie kursa darba...