par Camino un nāvi
[pirms pagājušā camino, biju sagatavojies mirt tajā, un man gandrīz izdevās]

15.04./19:35 Golega
(..)Pēc tam, kad pa šortkatu izkļuvām no pilsētas, es sastapos ar nāvi. Gandrīz. Starpā bija ne vairāk, kā viena sekunde un ja es nebūtu pagriezis galvu īstajā mirklī, kas zin. Mēs gājām pāri vilciena sliedēm. Es gabaliņu aiz Alda. Vīrietis mēģināja mani apturēt, bet nepaspēja. Izdzirdēju, ka vilciens signalizē, pagriezu galvu un redzēju, kā pāris metru attālumā man tieši virsū nesas ātrvilciens. Es lecu un kad atskatījos, vilciens jau bija garām. Vēlāk ar Aldi ņirgājāmies, ka pēc multiversu teorijas kādā no visumiem mani sabrauca un Aldis ar nazi skrubināja no sliedēm un betona mana galvaskausa fragmentus, lai salasītu manus matus priekš Santas. Šai dienā bija vēl vairākas tikšanās ar nāvi – sākumā pa ceļam bija daudz upes vēžu dažādās sadalīšanās stadijās, Alcanhoes pilsētiņā nonācām bēru procesijas vidū, uz ceļa vienā vietā bija beigts jenots, otrā kaut kas liels, baltu spalvu un nenosakāms. Vienreiz katafalks ar zārku pabrauca mums garām uz serpantīna, otrreiz Valde de Figueira piebrauca mums klāt, apstājās, izkāpa vīrietis, domājām, ka pie mums, bet viņš kaut ko lika pie mājas sienas. Katafalkā aizmugurē bija koka zārks. Jā, starp citu, nekur neesmu redzējis tik skaistus kapus, kā Portugālē. Praktiski katrā mazākajā pilsētiņā ir tādi kapi, ka var ekskursijās braukt. Nu jā, un no nāvītēm vēl vienā vietā bija čupā sakritušas divas zīlītes un zvirbulis. (..)