par Camino, turpinot domāt
17.04.2014./19:00 Alvaiazere
(..)Gribēju vēl no rīta aiziet un apskatīt templiešu baznīcu, bet neaizgāju, jo Aldis ļoti steidzās, bet kad jau tikām līdz pilsētas robežai, pēkšņi paziņoja, ka ļoti sāp kāja un paliks. Sarunājām, ka sagaidīšu viņu Coimbrā, vai kā nu saucas viņu kādreizējā galvaspilsēta, novēlējām viens otram bon camino un es devos ceļā, Aldis atpakaļ. Ceļš bija ļoti patīkams, gar upi pa [nesalasāmi], pa skaistām vietām. Izgājām ap pusastoņiem, bet deviņos sāka cepināt saule. Laika prognoze solīja karstāko dienu un nesameloja, bija neliela elle. Kaut kurā brīdī, šķiet, tas bija ap pusvienpadsmitiem, mani panāca Aldis. Tomēr nolēma, ka mēģinās iet. Kaut kādā pilsētiņā iegājām aptiekā un Aldis nopirka sev elastīgu apsēju pēdai un kaut kādu ziedi, kuru es plānoju izmēģināt šodien pēc vakariņām. Tur mēs atkal pašķīrāmies. (..)Iet bija ļoti grūti. Drīz vien beidzās līdzpaņemtā kola un citronūdens un tad es paņēmu vienā akā kaut kādu lopu ūdeni, bet drīz vien izlēju laukā. Tad paņēmu no vienas strūklakas (vai kā nu saucas ūdens padeves vietas), bet pēc tam, kad divas blakus stāvošās sievietes sāka smieties, arī nolēmu, ka var nebūt labs. Beigās tomēr atradu gana labu un garšīgu ūdeni. Un drīz vien mani panāca Aldis.
Mēs drīz vien atkal šķīrāmies, jāiet bija pa šoseju un sāka notikt kas interesants – es pārstāju atcerēties lietas. Viss, ko domāju rezultātā nonāca pie Regitas un kaut kādiem plāniem. Un atslēdzās īslaicīgā atmiņa. Es nevarēju atcerēties, kur pēdējoreiz tikos ar Aldi, kā mēs pašķīrāmies, un jo vairāk par to domāju, jo mazāk detaļu atmiņā palika. Vēlāk, kad satikāmies un uzdevu Aldim šo jautājumu, izrādījās, ka viņš arī neko neatceras, un viņš pat neatceras, kā mēs satikāmies, viņš tikai apjautis, ka gāja viens pats un tagad ejam kopā. Mjā. Piektā diena. (..)
Vēl es šodien konstatēju, ka man nav palikušas spēcīgas emocijas. Ja man jautātu, kā es jūtos emocionāli, es atbildētu, ka labi, bet tā būtu puspatiesība, jo lielāko daļu no laika es vispār nekā nejūtos. Es domāju jūtas. Kad domāju, ka Aldis paliek, manī tas neizraisīja nekādas emocijas. Es tikai padomāju – forši, mamma un Aija uztraucas, kā es izdzīvošu, bet Aldim ir sliktāk. Un tad es domāju, ka šitā nav labi domāt, man ir jājūt brālim līdzi, bet man nav emociju ne par to, ka viņš iet, ne par to, ka paliek. Man vajag ieaudzināt emocijas, un tikt vaļā no satraukumiem vai nervozitātes. Pēdējās dienas ir tik slikti fiziski, ka emocionālais ir aizgājis kaut kur pakaļplānā. Camino es joprojām neuztveru vairāk kā pastaigu – pārgājienu. Jā es tam piešķīru kaut kādu sakrālu nozīmi, taču šobrīd tā vairāk nav. Es vienkārši eju un neredzu tur neko ne filosofisku, ne sakrālu. Un vēl. Camino galamērķis nav Santiago de Compostella, nekad nav, aiz tā vēl ir Finistere, nē, Camino mērķis ir nākamā alberge. Ir noietas piecas dienas un iet kļūst arvien vieglāk, un tas, ko es jūtu, ka mani vairāk neuztrauc, cik ilgi vai tālu ir jāiet līdz galam. Es eju līdz nākamajai albergei un ja būtu jānoiet 1000 km, tagad es zinu, ka es to varētu. Es eju 600(?)un man vairāk nav sirdsapziņas pārmetumu, ka nenoiešu visu vienā piegājienā. Tam absolūti nav nozīmes. Nozīme ir tikai un vienīgi iešanai un ne jau ceļš šeit ir galvenais, galvenais ir iet.