par haltūrēšanu (to, kura izpaužas kā nekvalitatīvi darīts darbs)
viena no lietām, kas mani cilvēkos (arī organizācijās) kaitina visvairāk, ir haltūrēšana... teiksim, Rēzeknes Augstskolas Datorzinību katedra pilnā sastāvā manā izpratnē dara ļoti nelabi izlaižot programmētājus, kuri pat vienīgās valodas, kuru itkā māca - c++ sintaksi nezina, pat nerunājot par kaut kādu reālu programmēšanu (es zinu par ko runāju, es vasarā dabūju diplomu :D)... vai, kad kāds dara darbu un nedara to uz visiem simts, bet dara uz 86%... vai pat uz 54% ar domu, ka kosmētiski izksatās labi, vai ka klients tāpat samaksās, jo ir lēti... man drausmīgi nepatīk, kad kaut ko dara ne līdz galam un ne ar pilnu atdevi...


un visvairāk man nepatīk, ka es pats šādi rīkojos... es strādāju par fotopulciņa skolotāju un reāli vairāk nevienam neko nemācu aiz tā, ka visus, kas gribēja mācīties aizbiedēju ar standartiem un mājasdarbiem, bet šobrīd reāli nodarbības nenotiek... par to es jūtos slikti... bet es arī jau esmu paziņojis atbildīgajām personām par to, ka pēc šī semestra pametu šo darbu... kaut arī pareizi būtu jau tagad to izdarīt..

arī darbā es haltūrēju... ja ir iespējams izbraukt pa vienkāršāko ceļu, es izbraucu pa vienkāršāko ceļu... es varu pa visu nedēļu neko jēdzīgu neizdarīt, vienkārši nosēdēt darbā... un par to es arī nejūtos īpaši labi, un skaidroju to ar to, ka man maz maksā un arī darbs īsti nepatīk...

bet vispār patiesības labad jāsaka, ka haltūrēju es gandrīz tikai un vienīgi saistībā ar darbu, jo lietas, kas nav saistītas ar darbu, pie kurām es ķeros, lielākoties daru pēc labākās sirdsapziņas... nu vismaz cenšos... un ļoti nemīlu tos, kas haltūrē...

tā, jau divdesmit minūtes pāri četriem... jāiet mājās, kamēr darba diena vēl nebeidzās :P