par krieviem, vāciem un japāņiem...
šodien pilnīgi spontāni izdevās ļoti pozitīvs filmu vakars

Ausgerechnet Sibirien ļoti ilgi izvairījos skatīties... iemesls banāls, filma ir kopā ar krieviem uzņemta un krievu filmas man riebjas... bet nu šodien ieslēdzu fonā un vienā brīdī piefiksēju, ka skatos fullskrīnā, nolicis darbus pie malas...

iespējams, ka lai neradītu priekšstatu, ka man riebjas krievi, šeit ir nepieciešama neliela atkāpe... krieviem, tāpat kā lielai daļai rietumu kultūru, ir inteliģentā/kulturālā sabiedrības daļa, ar savu temperamentu un kultūru, kurā krievu gadījumā ir ļoti daudz pārņemts no francūžiem un vāciešiem, un vienkāršā tautas daļa, kura ir individuāli krieviska, šādas tādas niances no čigāniem, kaut kas no dienvidniekiem, bet kopumā gana individuālas īpatnības.... tad nu lūk, krievijas inteliģento daļu es ļoti mīlu un vērtēju ārkārtīgi augstu, un tā man pašam ir daudz tuvāka, kā visi rietumnieki, jo tomēr tur ir gana daudz ziemeļnieciskuma un mūsu platuma grādu īpatnību... krievu inteliģentā kultūra ir kaut kas ļoti labs... bet vienkāršā kultūra man riebjas... kopš Maskavas apmeklējuma 2007. gadā mani pārņem drebuļi katrreiz kaut kur sadzīvē vai kino redzot atbilstošus elementus...

tad nu lūk, šai filmā gan arī prastuma netrūkst, taču kopumā filma ir ļoti inteliģenta, interesanta un skaista.... melodrāmas parasti ir tas žanrs, kuru es neskatos vispār un aktīvas jūtu izpausmes mani tracina, taču šeit tas bija pasniegts ļoti skaisti... visā visumā šo filmu iesaku...

otra filma bija japāņu alegorija Air Doll... orientālā kultūra mani parasti nesaista, taču šeit ir ļoti skaisti apspēlēta modernās sabiedrības indivīda vientulības tēma... japāniski atsvešināti un skaistas beigas...

nu un vakara vilšanās Vudija Alena Blue Jasmine... Vudiju Alenu es kādreiz dēvēju par savu mīļāko režisoru ever after... un pēdējās filmas ar katru filmu kļūst aizvien nekādākas un nekādākas... Vudijs Alens atražo sevi un pelna naudu skaistām bērēm... sviests... pat astoņdesmitajos gados Vudijs Alens bija labs... pat deviņdesmitajos... un pat divtūkstošo sākumā, neskatoties uz to, ka kvalitāte sāka kristies, vēl bija ļoti pat skatāms... Vicky Cristina Barcelona bija galīgs sviests un es sākumā nenenoticēju, ka tas ir Alens... Whatever Works bija ļoti laba, bet to izglāba Larija Devida šarms un personība, kura bija uzrakstīta apvienojot veco Vudija Alena filmu personību ar Larija Devida Curb Your Enthusiasm personību... un viss... tālāk sākās romantika #uiņa, kas galīgi neiet kopā ar agrāko Alena filmu ideoloģiju, par kuru es tik ļoti jūsmoju... skumji mazliet, kad laikā neaiziet no skatuves...