пока не попробуешь взлететь, непознаешь небеса
reizēm pēc ilgstošām alķīmijas studijām rādās dīvaini sapņi un cilvēks mostas ar galvā skanošiem vārdiem: "если не попробую взлететь, никогда не узнаю, что такое небо..." tātad, kārtējais alķīmiskais paradokss? lai iepazītu debesis, jāmēģina lidot?

savā laikā bija pētījums (diemžēl es esmu nozaudējis dokumentu un nevaru minēt pētījuma autorus) par to, ka epilepsijas lēkmju lakā cilvēkiem mēdz samazināties svars... līdz pat 20%... tas nozīmē to, ka cilvēkam var mainīties svars... no tā, savukārt, var secināt, ka ar īpašu gribas piepūli cilvēks, kas spēj pilnībā kontrolēt savu apziņu, spēj lidot... no tā var secināt, ka sapnis par to, ka mēs varētu iepazīt debesis, nemaz nav tik nereāls...

ir zināms, ka apsūdzības rakstā, kas tika nolasīts Orleānas jaunavai bija minēta arī staigāšana pa gaisu... tāpat noteikti daudzi no mums vismaz televīzijā ir redzējuši ķīniešu cirku, kurā meitenes staigā un lēkā pa nostieptu papīra lapu... kurai uzmetot virsū kādu ne pārāk smagu priekšmetu, tā uzreiz saplīst... tas viss ir iespējams...

manā bērnībā Nautilus Pompilius bija dziesma par to, ka noziedznieks, bēgot no likumsargiem pa mājas otrā stāva logu, gāja pa gaisu... un dziesmas galvenā morāle bija ticība sev... saviem spēkiem... šai pašai grupai bija vēl viena dziesma... par to, kā Jēzus gāja pa ūdeni un apustulis Pēteris gribēja tam sekot... bet viņam nebija pietiekoši daudz ticības sev... tātad, arī slavenais evaņģēlijā aprakstītais gadījums ar Jēzus iešanu pa ūdeni liecina par lielisku svara kontroli ar prātu... un tur pat arī parādās (ja nemaldos) apustuļa Jāņa vēlme sekot Kristum... un viņš to dara, bet tikko sāk šaubīties, uzreiz sāk slīkt...

no tuvajiem un tālajiem austrumiem līdz mums ir atnākušas daudzas līdzības (krieviski "притчи") par šo pašu tēmu... vienā no līdzībām kādam ceļiniekam ir jānokļūst jūras otrā krastā un sufijs iedod tam saišķīti, kurā ir ierakstīts Dieva vārds, bet piekodina ceļinieku neskatīties, kas tajā ir iekšā, jo pretējā gadījumā viņš noslīks... ceļinieks dodas pāri jūrai bet tomēr ziņkārība nomoka viņu un jau gandrīz nonācis līdz jūras vidum, viņš tomēr atver sainīti un ierauga, ka iekšā ir uzrakstīts Dieva vārds... viņš turpina ceļu, bet to arvien vairāk pārņem šaubas, kā viņš var iet pa ūdeni, ja sainī nav nekā tāda, kas turētu to virs ūdens... un jo vairāk viņu pārņem šaubas, jo dziļāk viņš grimst ūdenī... un to redzot, viņu pārņem bailes un viņš pilnībā zaudē ticību saviem spēkiem un noslīkst... šādu un līdzīgu stāstu ir saglabājies ļoti daudz...

pirmie eiropiešu ceļotāji Indijā jauno laiku sākumā stāstīja par to, ka redzējuši jogas, kas meditācijā atrāvušies no zemes un planējuši pēdas (~ 30 centimetru) augstumā virs zemes....

1852. gadā angļu mags un mēdijs Daniels Hjūms Konektikutā viesu klātbūtnē vēloties nodemonstrēt savas spējas, paņēmis Harvard times izdevēja Blarra roku un brīdi stāvējis, bet tad sācis raustīties krampjos un tad sāka celties gaisā.... kādā citā reizē Hjūms izlevitējis pa otrā stāva istabas logu un ielevitējis citā istabā, kur bija savākušies viesi... to redzējuši un aprakstījuši ļoti daudzi cilvēki... gan no viesu vidus, gan garāmgājēji, kas to redzējuši no ielas... to ir centušies izskaidrot ļoti daudzi tā laika zinātnieki, arī vēlāko gadsimtu pētnieki... bija daudz ideju par auklu sistēmu un citas versijas, bet tas viss tika norādīts analizējot aculiecinieku stāstīto... ASV pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Ņujorkas štatā bija daudz ziņojumu no aculieciniekiem, kas dažādās vietās un laikos redzējuši virs zemes lidojošu cilvēku...

viens no populārākajiem mūsdienu jaunajai paaudzei gadījumiem ir amerikāņu iluzionists Koperfīlds, kurš publikas priekšā pacēlies gaisā un brīdi levitējis apkārt... protams, šajā gadījumā var runāt par ilūziju - īpatnēji izvietotu spoguļu sistēmu, kas rada ilūziju, ka cilvēks patiešām lido, kā tas ir citos Koperfīlda klipos... bet nevar izslēgt iespēju, ka viņš tiešām levitēja...

tātad, "пока не попробуешь взлететь, непознаешь небеса"...