par mācīšanos no vecākiem...
šodien lasīju interviju ar vienu puisi, kurš man palīdzēja rīkot vairākus pasākumus... intervijā viņš visus pasākumus pieraksta sev, ieskaitot pat Žavoronku, kurš jau nu toč ir pilnīgi un galīgi manējais... nu lūk, bet ne jau tas ir galvenais, tas viss ir sviests, savus laurus jau esmu saņēmis, lai jau arī viņš kaut ko dabū... forši ir tas, kā viņš apraksta situāciju un to, kā vispār ir organizēt mākslinieku pasākumus un vadīt mākslinieku biedrību... rodas sajūta, ka lasu interviju ar sevi.. pie tam, zinot, ka vēl pirms neilga laika viņa domas bija pilnīgi pretējas... interesanti gan vai viņš to visu ir paspējis sagrābstīties no manis un uzskata, ka tas ir pareizais viedoklis, vai arī viņš patiešām ir nonācis līdz tam visam saviem spēkiem? pēdējā gadījumā noceļu cepuri viņa priekšā...