par Briseli
braucu uz Briseli no organizācijas, kurā kādreiz darbojos ar nosaukumu "Latvijas patērētāju interešu aizstāvības asociācija"... braucu mācīties sabiedrisko organizāciju un projektu grāmatvedību... nafig man tas vajadzīgs nezinu un neviens nezina... bet nu aizbraucu... aizbraucu svētdienas vakarā, iereģistrējos ūberdārgā viesnīcā pa 800 eiro par nakti, pa manu istabiņas logu bija lieliski redzama cauru diennakti izgaismotā Eiropas Parlamenta sēžu zāle... istabiņa smuka un gaumīga, bet ja neieskatīties uzmanīgāk - viskautkur dažādas nejēdzīgas kļūdas vai nesmukumi - kaut kas slikti pieskrūvēts, kaut kas nav nokrāsots grūti sasniedzamās vietās, kaut kur silikons slikti notīrīts utt... un vēl troksnis... ļoti slikta skaņas izolācija - es dzirdēju kā mīlējās augšējā stāvā un kā gāja pa gaiteni garām cilvēki un kā nolaida ūdeni kaimiņu tualetē... un ūdens... drausmīgi nekvalitatīvs ūdens.... tāds pat gan ir arī Spānijā un gan jau arī citās civilizētās valstīs, taču man, kā no barbaru zemes atbraukušam, bija ļoti grūti pierast...

nu jā, piereģistrējos viesnīcā, pagulēju vannā, aizmigu milzīgajā gultā un no rīta brokastīs iepazinos ar pirmajiem atbraukušajiem apmācību dalībniekiem...

nodarbības notika trīs dienas no plkst. 9 līdz plkst. 18... pa vidu divas tējas pauzes pa 10 - 15 minūtēm un pusdienu pārtraukums 1 stunda... mācības patika... ļoti liela slodze sanāca, jo mācīties sanāca lietas, par ko ļoti maza sajēga, taču pasniedzējs bija jauks un strādāja pēc jaunās pasniegšanas tradīcijas, līdzīgās apmācībās jau biju bijis... visādā ziņā, garlaicīgi nebija un beigās pat budžetu un līzekļu plūsmu rēķināšana izrādījās pat kaut kādā ziņā aizraujoša... nu un beigās kā burkānu dabūju man absolūti nevajadzīgu sertifikātu..

tējas pauzes būtu bijušas jaukas, ja vien ne tas apstāklis, ka viss ūdens, pat no pudelēm, garšo pēc hlora... lai tējā nejustu hlora piegaršu, tējā lēju trešdaļu tasītes krējuma, kaut gan īstenībā man labāk garšo tīra tēja...

pusdienas bija drausmīgas... tās notika netālā kafejnīcā, bet visi dalībnieki bija sašutuši par zemo ēdiena kvalitāti.. viss garšoja pēc gumijas un plastilīna, bija piededzināts vai nepabeigts gatavot..

vakariņas bija ļoti jaukas, gājām uz dārgiem restorāniem un ēdām patiešām garšīgas lietas... vienu vakaru mēs gājām uz pilsētas dārgāko kvartālu - Sablon un gājām no restorāna uz restorānu, katrā kaut ko pasūtot... nafig tur bija gids, kas nepārtraukti vārījās dažādas absolūti neinteresantas lietas, to gan es nesapratu, bet nu ja tā pieņemts, laikam ir jāpieņem...

ja man vajadzētu atcerēties konkrētas dienas notikumus, tas būtu diezgan grūti, jo visas dienas bija pilnīgi vienādas... rutīna bija ļoti labi noorganizēta...

izņemot Sablon un Eiropas kvartālu, neko īpaši neredzēju, jo vienkārši fiziski nebija laika... tāpēc likās ļoti ciniski, kad izdales materiālos bija sadaļa "interesting things to do in Brussels"... nebija pat iespējas nopirkt suvenīrus mājiniekiem, jo veikali vērās vaļā pēc tam, kad sākās mācības un ciet - pirms beidzās...

daži vārdi par Briseli, kādu es to redzēju
arhitektūra
tādu eklektiku es līdz šim maz kur biju redzējis... šeit bija plaši pārstāvēti dažādi arhitektūras stili, taču viss bija kopā un vienā kokteilī... blakus bija gotika un jūgends un divdesmitā gadsimta kaut kas un romānisms un kaut kas nenosakām... divdesmitā/divdesmit pirmā gadsimta arhitektūra Briselē, manā izpratnē, ļoti bezgaumīga, smagnēja un neestētiska...

satiksme
satiksme kā dienvidos... kaut ko tādu es biju novērojis Turcijā un Itālijā... šauras ieliņas, ļoti dzīva satiksme, cilvēki manevrē absolūti neiedomājami šauros apstākļos, izpildot tādus manevrus, ka es katrreiz gaidu sadursmi ar citu transportlīdzekli, stabu, ēku vai gājēju... velosipēdistu kultūra tikai tapšanas stadijā, taču izskatās, ka pēc gadiem desmit būs tas pats, kas Amsterdamā... un jā, Sablon bija mašīnas, kuras izskatījās izgatavotas uz pasūtījumu... absolūti fantastiski dizaini un retro dīvainības..

klaviatūras
kaut kas absolūti drausmīgs, īsti nesaprotu, priekš kam viņiem ir nepieciešams cits burtu izkārtojums, kā ir standartā...

vafeles
nekas īpašs... negaršoja..

nu un visbeidzot, viens no pasākuma prieciņiem bija milzīgs resns itālis, kurš nepārtraukti filosofēja par ēdienu "Never eat Italian food outside the Italy" viņš teica pacēlis pirkstu "they just don't know, how to do it... they don't feel it"... vai arī "I never eat fish in the towns far from sea, like Milan of Turin"... visi ņirgājās par viņu un jautāja, kā viņš jūtas badojoties Beļģijā :D