ir viena lieta, ko es nekādi nespēju saprast... kāpēc es esmu vienīgais, kas apzinās, ka es esmu lielisks? neviens to nevēlas atzīt... laikam kautrējas... dažas dienas atpakaļ, skrienot ārā no mājas, ieskatījos spogulī un konstatēju, ka man patīk mans paštēls... sajutos apmēram kā divpadsmitgadīga meitenīte, kas stāv pie spoguļa, spiež pumpas no sejas un domā "wiii, es esmu princese, visi puiši manī samīlējušies"... un arī uz ielas, sevišķi naktī es esmu vis-vis-lieliskākais... visi apkārt niecības iet, galvas iedūruši asfaltā, kā ieraudzījuši andux ar lauzni, kura krāsa lieliski pieskaņota viņas svārku krāsai... es esmu gandrīz tik pat perfekts, kā melora, ibio... ;D

un laikam es beidzot sapratu, ko Jerry atradis iekš Dimmu Borgir daiļrades... tie tiešām ir lieliski... jau kopš vakarnakts uz repeat skan Burn In Hell... vienkārši lieliska dziesma... ;))