par Kusturicu, viņa kaķiem, aitām un futbolistiem..
kaut kad, kad iznāca Life is a miracle, īsi pirms tam Kusturica paziņoja, ka viņš ir sasniedzis radošo zenītu un vairāk neko netaisīs, bet gan dosies kalnos ganīt aitas... nu, uz to brīdi popsīgākais, ko Kusturica bija uztaisījis bija filmas par melnbaltajiem kaķiem un kariem Dienvidslāvijā... šim apgalvojumam nebija grūti noticēt, jo likās, ka viņš ir psihs - mākslinieks, kurš liek Džonijam Depam sarunāties ar zivīm... un sasniedzot zenītu, aiziet kalnos ganīt aitas..

diemžēl neaizgāja kalnos... šis izrādījās ļoti veikls mārketinga triks, ar kuru tika pievērsta uzmanība iznākošajam sviestam... par radošuma zenītu, izskatās, ka nesameloja... bet cept filmas nepārtrauca... neatceros kā saucās iepriekšējā filma, bet no tās es noskatījos minūtes divdesmit un izdzēsu, jo skatīties nebija ko... šodien noskatījos Maradona...

nez, man izskatās, ka beidzot Kusturicas personības kults ir sasniedzis to līmeni, kad taisa filmas pats par sevi - pašportrets, tā teikt.. stāsta par futbolistu, kurš cieš no drausmīgas megalomānijas, kuram par godu pat esot nodibināta maradoniāņu baznīca, un velk paralēles ar sevi pašu un savām filmām... pīārējas tā ļoti nevāji... nez.. iespējams, ka šo filmu varētu uztaisīt labi, bet Kusturica vēl nav iebraucis vienkāršajā faktā, ka ja centies skatītājam iegalvot kādu ideju, nevajag viņam atstāt laiku domāt... efektīgas pauzes ir derīgas, kad doma, kuru ir paredzēts pasniegt, ir tā vērta... ja domas nav vai tā ir papīrgroza vērta, nevajag ļaut skatītājam domāt... melanholisks stāstījums, pauzes un vienmuļi skati neiet cauri... vairāk jāspiež uz jūtām un redzes un dzirdes receptoriem...

starp citu, ja šo te lasa kāds psihologs, iesaku noskatīties The Pervert's Guide to Cinema... diezgan vērtīga filma, manā skatījumā...