glupie amerikāņi - pat kad atļaujas parādīt krūtis, rāda kaut kādas šausmas... domāju fonā fotošopēšanai noskatīties Spartacus Blood and Sand, un jau pirmajā sērijā silikons lien laukā no 500x300px liela video loga fonā... :( neskatīšos Spartaku... jāapskatās kas būs ar Borgia... kaut gan atklāti sakot, visi šitie tērpu un efektu seriāli - Spartaks, Bordžia, Game of Thrones, man vispār nepatik, bet visus sakarīgos, izskatās, ka esmu noskatījies un nav nekā fonam... :(

viennozīmīgi labākais Ziemassvētku kino, ko pēdējos gados esmu redzējis - Rare Exports: A Christmas Tale ... tiem, kam labi nervi obligāti iesaku :)

tikai pirms šī ir labi noskatīties agrāko gadu īsfilmas par tēmu ievadam, citādi sākumā var nebūt īsti skaidrs, kas notiek - Rare Exports Inc. un The Official Rare Exports Inc. Safety Instructions...

Priecīgus :)

pirmais Electric Light Orchestra disks ir pārsteidzoši $ūdīgs... drausmīgi, sevišķi, salīdzinot ar sākot no On The Third Day un pāris gadus uz priekšu...

noskatījos jauno Šerloku, jo Džūda Lovs viesa cerības...

un sapratu, ka esmu kļuvis par vecu šādām filmām...

Tims Rots... redzēts gana daudz, bet nekad īpaši nebiju pievērsis viņam uzmanību... pēc Youth Without Youth sāku meklēt citas filmas ar viņu, piemēram, Sea Wolf, un nolēmu viņu par ļoti labu esam... ļoti patīk kā viņš spēlē emocionālās ainas... ļoti izteiksmīgi, izskatās pēc spēcīga teātra bekgraunda...

no labākajām lomām, kur viņš ir redzēts agrāk -

Funny Games US
Vincent & Theo
Rosencrantz & Guildenstern Are Dead
Reservoir Dogs
Pulp Fiction
Four Rooms

vispār amerikāņu filmās pēc deviņdesmitajiem gadiem ir drausmīga gaismošana, gandrīz visām bez izņēmuma filmām cilvēki ir izgaismoti tādā veidā, ka nav nekādas sajēgas par gaismas avotiem, ir sajūta, ka gaisma ir visur... nesen konstatēju, ka Frencisam Fordam Kopolam, lai arī man viņš kā režisors, ne vienmēr patīk, gaismošana ir lieliska...

Vudija Alena filmas es skatos kā seriālus - pa daudz vienā reizē un pēc kārtas... un ja kaut ko palaižu garām, vienmēr tāpat viss ir skaidrs...

un Vudiju Alenu es varētu viennozīmīgi dēvēt par savu mīļāko seriālu... ja vien viņš nebūtu tik līdzīgs man vecumdienās :P

žēl, ka Džons Kjūsaks filmējas tik $ūdīgās filmās...

Dorian Gray scenārija autors nekad nav lasījis Oskaru Vaildu :P

pa ilgiem laikiem pirmoreiz noskatījos lielisku Holivudas filmu - Funny Games U.S.... nenoticēju, ka Holivudas un līdu imdb iekšā... un izrādījās, ka režisors ir Michael Haneke... pie tam, tas ir sīkvels... tagad jānoskatās oriģināls...

Felīni es vienmēr esmu uzskatījis par popsu.. bet tā ir laba popsa..

pēdējās dienās noskatījos daudzas Holivudas filmas (bija izlaistas vairākas Holivudas svētdienas un gribējās atgūt iekavēto)..

- Amerikā joprojām darbojas absolūti neslēpta propoganda.. aiz savas pārliekās mīlestības pret Kevinu Bēkonu (kaut arī lielākā daļa filmu, kurās viņš filmējas, man nepatīk), noskatījos Taking Chance.. ļoti sen nebiju redzējis neko tik drausmīgi banālu.. saprastu, ja tādu produktu ražotu WWII laikā.. tolaik bija mazāks pieejamās informācijas apjoms un cilvēki lētticīgāki, bet mūsdienās kas tāds ir absolūti garām.. nu kamōn - katrs galvenā varoņa skatiens un žests, katrs vārds ko viņš saka, liekams pie citātiem.. nomira viens amerikāņu zaldāts un tā ir traģēdija visai pasaulei.. morga darbinieki met bēdīgus skatienus un ar maigumu noglāsta roku, asaras acīs.. galvenajam varonim pie mums piedāvātu paārstēties Tvaika ielas iestādē, jo viņa uzvedība un motivācijas ir absolūti nesaprotamas un ļoti dīvainas no mūsu platuma grādu viedokļa..

- man laikam par to ir drausmīgi jākaunās, bet man patīk projekti, kuros filmējas Mikijs Rurks.. šoreiz, pat neskatoties uz to, ka dotais žanrs man izteikti nepatīk, pirmās minūtes četrdesmit ar zināmu interesi skatījos Killshot..

- man tā pieredzes bagāža neļauj izdarīt vispusīgus secinājumus, tāpēc sekojošs jautājums - mīlēšanās procesā augšējā partnera dibena apklāšana ar segu, palagu vai dvieli ir normāla, raksturīga parādība vai arī vienkārši neveikls cenzūras mēģinājums? biju to piefiksējis jau sen, šoreiz vienkārši vienā filmā tas bija pārāk uzkrītoši, kad bija pēc kārtas vairākas gultas ainas un tad katrā bija citi apstākļi - sākot no bezmaz saliekamās gultas ar kaut kādu saburzītu matēriju, līdz "queen size bed" ar sarkaniem zīda palagiem un identiskām ainām.. pati filma patika - Cadillac Records..

- vēl viena banāla, bet jauka filmiņa par to, ka amerikāņu sapnis piepildās, neskatoties uz to, ka big brother is watching you - Astronaut Farmer, kaut gan ir jāatzīst, ka Torntons ir manā melnajā sarakstā..

- gana labas un skatāmas (katra citu iemeslu pēc) - Powder Blue un That Beautiful Somewhere..

- pārsteidza Before the Devil Knows You're Dead.. tāda sajūta, ka filma nav taisīta amerikas tirgum un jā, pēc šādām filmām gribas ticēt, ka amerikas kinomotogrāfs vēl nav galīgā pakaļā [excuse my french].. salīdzinoši (ar visām augstākminētajām filmām) maz klišeju, atšķirīgs un gana sarežģīts skatījums uz vienkāršu, uz vienas lapas uzrakstāmu scenāriju.. patiešām patika :)

vēl skatījos arī citas filmas, taču nekas tāds ievērības cienīgs...

nu jā, un kad mēnesi praktiski neesi skatījies holivudu, tikai fanču, spāņu, itāļu un korejiešu kino, klišejas krīt acīs vairāk kā jebkad.. rodas sajūta, ka jebkura filma ir izveidota no viena vienīga klišeju savirknējuma.. kādreiz kāds man pazīstams režisors izteica domu, ka vizuāli laba filma ir tad, kad paņemot jebkuru tās kadru, no tā var uztaisīt desktopa attēlu, šajā gadījumā nedaudz pārspīlējot var teikt, ka no Amerikas patērētāju kino paņemot jebkuru fragmentu, tai ir jābūt klišejai..

ja nebiedē emocionāli pārsātinātas filmas, noskatieties La Luna.. ir to vērts..

Bertoluči, starp visiem ķīniešu imperatoriem, budām un itāļu erotiku, ir viena absolūti burveklīga filma - Novocento jeb 1900.. nū, pirmais, kas metas acīs, ir ilgums - tā versija, ko es skatījos bija 315 minūtes gara, amerikāņiem ir apgraizītā versija bez krūtīm, locekļiem un asinīm - 245 minūtes.. otrais - aktieru tandēms - Roberts deNiro, Žerārs Depardjē un Dominika Sanda.. trešais - stāsts - sociālpolitiskie apstākļi Itālijā gadsimtu mijā/divdesmitā gadsimta pirmajā pusē - aristokrātija, batraku būšana (vai kā nu viņi latviski saucās?), sociālisms, komunisms, nacisms un fašisms.. dzīves apstākļu uzlabošanās, darbu mehanizācija, nodevības, nāves, dzemdības, lojalitāte un vēl sasodīti daudz sabāzts vienā filmā, bet viss tas tādā vienotā, ļoti gaumīgā stāstā... un jā, Depardjē ar deNiro aktierspēle jaunībā ļoti atšķiras no tā, kā ir tagad.. man ļoti patīk... no šīs filmas sapratu, kāpēc Havjērs Bardems apgalvoja, ka dzīvē viņš ticot divām lietām - Dievam un deNiro...

iesaku visiem, kam patīk kaut kas atšķirīgāks par Holivudas produktu, kurus interesē divdesmitā gadsimta sociālā vēsture un kam pietiek pacietības nosēdēt pie vienas filmas gandrīz piecarpus stundas..

jau gadus trīs, četrus praktiski neskatos krievu filmas, un tam ir vairāki iemesli:

1) 2003. vai 2004. gadā bija sajūta, ka krievu kino ražotāji ir iegādājušies datorus un programmas datorgrafikai, taču vai nu iespējas ir ļoti ierobežotas, vai arī ar tām strādā pilnīgi jampampiņi;

2) krievi sākuši ražot pa vairākiem desmitiem filmu gadā, attiecīgi, labi, ja viena - divas ir skatāmas, pārējais ir vienkārši masveida produkts postpadomju telpas augošajam patērētāju skaitam;

3) aktieri - izskatās, ka mūsdienu krievu aktieri nekad nav mācījušies aktiermeistarību (atšķirībā no saviem priekšgājējiem), taču, ja tie ir vīrieši, tad viņiem ir silikons rokās, krūtīs, lūpās un uzacīs; ja tās ir sievietes - silikons krūtīs, dibenā un lūpās, abiem dzimumiem raksturīgas intelekta neapgrūtinātas sejas izteiksmes, solārijs un nepārspējams krutums;

4) režija - izskatās, ka par atzītu režisoru mūsdienās var kļūt katrs students, neatkarīgi no spēju, talanta un zināšanu esamības/neesamības;

5) krāsas + gaismošana - no Holivudas mantots glamūrīgums + krāsu datorefekti, taču tas viss izmantots drausmīgi neveikli... reizēm izskatās, kā ar rokas kameru filmēts un mājas apstākļos montēts/fotošopēts, reizēm atkal rodas sajūta, ka tas viss ir filmēts kādā reklāmas studijā - reklāmas gaismošana, reklāmas krāsas, reklāmas režija.

savos kino ceļojumos netīšām uzdūros bullšitam, kurš, iespējams, bija pamatā Tarantīno bullšitam Kill Bill - Furyô anego den: Inoshika Ochô

visiem neiesaku... nevienam neiesaku... :)

šoreiz mazliet pārkāpu tradīciju un svētdienā neskatījos vis Holivudu, bet gan Franciju un Dienvidkoreju (nomokoties ar subtitru lasīšanu :D)...

Franciju pārstāvēja Un Secret, Dienvidkoreju - Antique...

Un Secret likās mazliet par garlaicīgu, vispār jau šo filmu nolēmu noskatīties tikai Mathieu Amalrik (kaut gan parādījās viņš šajā filmā tīri simboliski) un Julie Depardieu dēļ... nē, nu kopumā jau bija baigi ok - ģimenes noslēpums, nacisti Francijā, žīdu vajāšanas, bērnības atmiņas, skaists, mazliet samezglots sižets, bet pārāk maz seksa un vardarbības :D kamēr skatījāmies, paspēju izlasīt divus Gorčeva stāstus, bet tāpat nejūtos neko palaidis garām..

Antique - ļoti krāsaina un vizuāli skaista filma... sižets banāls, bet viss kopā ir pasniegts tik smalki, ka pat kasīties pie tā negribas.. konditoreja, pediņi, komiskas situācijas un drausmīgi seksīgi vīrieši... seksa un varbarbības nebija, bet Gorčevu tik un tā nelasīju... šo te gabalu iesaku noskatīties vizuāli izteiksmīga kino estētikas cienītājiem...

nu lūk.. tas tā īsti par svētdienu... šodien gan nolēmu atgūt iekavēto un aiz nav ko darīt, noskatījos divas salīdzinoši svaigas filmas - Yes Man un The Spirit..

Skatoties Yes Man, izlasīju kādus četrus vai piecus Gorčeva stāstus, uztaisīju pusdienas un paēdu... kādreiz bija radies tāds fenomens, ka pie filmas žanra rakstīja "Džekijs Čans", es domāju, ka Džims Kerijs arī virzās tai pašā virzienā - cenšas radīt žanru - "Džims Kerijs"... neskatoties uz visu viņa plastiskumu, es tā pa lielam esmu saskaitījis kādas 5 - 10 klasiskās izteiksmes, kuras jau ir kļuvušas līdz pretīgumam paredzamas.. ir dažas filmas, kas man ar viņu patīk - Man on the moon, (kurā, acīmredzot, Milošs Formans neļāva viņam mērkaķoties, tā ka nācās izlikt visas savas, patiešām labās, aktiera dotības), The Truman Show un The Mask (sen neesmu redzējis, tāpēc joprojām dzīvoju ilūzijā, ka tas bija samērā labs gabals)...

The Spirit patika :D nē, nu nopietni, ja Holivuda virzās uz maksimāli viegli sagremojamu, bet vizuāli skaistu kino, tad pēdējā laika komiksu filmas ir riktīgi kūl... viņu nav jāskatās nepārtraukti, var trīsreiz iziet uz balkona uzpīpēt, parunāt pusstundu pa telefonu ar Sibīrijas radinieku un vienalga nezaudēt notikumu gaitu... tajā pašā laikā viss nostrādāts tik skaisti... fantastiskas gaismošanas shēmas... kinoteātros tādu skatoties noteikti varētu gūt milzīgu estētisku baudījumu, bet vēl labāk tādu kino ir aizkost ar picu un aizdzert ar Budvaizeru... tātad - sešas acis... arī par to, ka netraucēja lasīt (izņemot sprādzienu vietas, man te mājas kinozāles efekts bija uztaisīts ar septiņām tumbām un sabbuferi :D) Gorčevu... seši stāsti :) ā, vēl pāris vārdi par Semjuelu Lī Džeksonu... Amerikā ir trīs nēģeri - Denzels Vašingtons, Semjuels Lī Džeksons un Morgans Frīmens... un viņi ir katrā filmā, kurai varētu piešūt rasu diskrimināciju... par pirmo es īsti negribētu izteikties, bet pēdējie divi varētu būt ļoti labi aktieri, bet viņu fizionomijas pa filmām jau ir tik nodrāztas, ka jau vairāk pilnīgi negribas redzēt... vienmēr tie ir vai nu ļaunie varoņi vai kaut kāda veida skolotāji, padomdevēji un pilnīgi rodas jautājums - viņu vietā tiešām nebija iespējams atrast nevienu citu? šķiet, ka drīz šie vārdi iekļūs manā sarakstā, kurus ieraugot titros, es filmu neskatos principiāli (starp tiem uz doto brīdi ir Stalone, van Dams, Noriss, Dakaskos un vēl kādi piedspadsmit purni)

uzmanību, viktorīna:

1) nosauciet filmu, kur Jūs izbrīnīja augstākminētās nēģeru trijotnes pārstāvja neesamība;
2) nosauciet pēc iespējas vairāk Amerikāņu supervaroņus bez apmetņa

rezumējums lasiet Gorčevu :)