mans tēvs...
šausmīgi sajūsminājos par to, ka mans tēvs nebija pie manis bijis vairākus mēnešus un pēc remonta nebija redzējis kāda izskatās istaba, bet pirmais, ko pateica ieejot istabā bija: "hmm, Tev daudz labāka skaņa tagad izklausās"... tagad es tiešām zinu, ka viņš ir mans īstais tēvs... ;DD

un viņš ļoti pozitīvi novērtēja manu pēdējā laika mūzikas gaumi un stāstīja, ka vectēvs savā laikā pareģojis Bītliem un vēl pāris nemirstīgām grupām nemirstību... dīvaini, ka es tik ļoti mīlu cilvēku, kurš ar mani nedzīvo kopš divu gadu vecuma un kuru es redzu 2reiz gadā...

un šodien man atkal bija brīdis, kad es sapratu, ka mūzika, ko es klausos ir perfekta... demonstrēju viņam Cranberries kopā ar Pavarotti izpildīto Ave Maria un manā sejā bija stulbs smaids, kuru nespēju novākt un nenormāli gribējās raudāt pie šīs mūzikas... dīvaini, ņemot vērā, ka šo gabalu es esmu dzirdējis reizes 100 un tā ir viena no manām vismīļākajām dziesmām... un jā... tēvs arī izskatījās sajūsmināts... viņš ir ļoti izvēlīgs mūzikas ziņā... bet tas, ko es klausos viņam gandrīz vienmēr ļoti patīk, lai kas tas arī būtu...

mana tēva brālis beidzot oficiāli ir izdevis disku, kuru savā laikā veltīja manam tēvam kasetes formātā vienīgajā eksemplārā... tad es nolēmu, ka salīdzinot ar šito Enigma $ūkā... sen neesmu dzirdējis, bet atceroties, kā tad sajūsminājos par to un atteicos ticēt, ka to izveidojis mans onkulis, jābūt kaut kam izcilam... pēc dažām nedēļām man arī atvedīs šo disku...