Doriana simpozijs, vai mana vārda diena vai kaut kas tamlīdzīgs... vai arī pārdomas par to...
dorianieši aizbrauca un palika miers... nevarētu jau teikt, ka ar viņiem nebija miers, bet tas bija savādāks... tagad skan Lacrimosas Kyrie un skumjš arlekīns sēž manā priekšā nodūris skatienu izstaro mieru un skumjas... skumas, kas ir mūžīgas, skumjas, kas nekad nepāriet... skumjas, kas nav melanholija, kas ir dzīves filosofija, attieksme pret visu apkārtesošo... aizbraucot dorianieši paņēma līdzi jautrību, bet atstāja skumjas... mazliet, bet tomēr pietiekoši... andux gāja pa ielu garā smukā mētelī ar cēlu lauzni rokās un visi kas nāca pretim, novērsa skatienu vai gāja mums apkārt ar līkumu... vakar, kad sešos vakarā izgājām pilsētas ielās, visa pilsēta izmira un pilsētā palikām tikai mēs četri... un bija labi... pravietis ir jauks, viņš prot runāt vāciski... un vāciski lamāties... un vēl daudz ko citu darīt vāciski... melora ir perfekta, viņa mani gandrīz pārliecināja par to, ka celibāts man nav vajadzīgs... dīvaini ir tas, ka tajā brīdī, piecos no rīta sēžot uz milzīga piepūšamā matrača un domājot par dzīves filosofiju un vārda "transcendentālisms" dažādām nozīmēm, es viņai tiešām no sirds piekritu un tiešām tā domāju... dienas laikā lietas šķiet citādākas un zaudē to pievilcību, kas tām ir naktī, kad vienīgā gaisma nāk no ielas un uz palodzes stāvošas lampas ļoti blāvas spuldzītes... dzīve reizēm kļūst dīvaina... un es esmu idiots... žēl, ka krix nebija, viņa vismaz man paskaidrotu, ka es esmu stulbs... tā nebija neviena, kas man to ar pilnīgu pārliecību varētu pateikt tā, lai es to saprastu... un jā... Lacrimosa ir gandrīz tik pat perfekta kā melora...

P.S. un ļoti žēl, ka netika honeybee un kyrie... tiešām žēl... viņu mums trūka... un ne tikai man... kaut gan man kā jau vienmēr šķiet, ka man trūka visvairāk... ;)