lmr

22:15: baigi traki.

visu laiku pavadu skrienot no vienas vietas uz otru. braucu uz centru pirkt papīru, braucu mājās, lai to noliktu un ātri pagatavotu negaršīgāko ēdienu, ko jebkad esmu gatavojis un ko izlidināju miskastē, pirms braucu lasīt savu dienasgrāmatu svešiem cilvēkiem.

pirms tam ieskrienu rimi nopirkt mazu viskija pudelīti, ko turu sev jakas iekškabatā un ik pa laikam tukšoju.
un tad es skatos svešinieku acīs divas minūtes, un visas sejas sāk jukt kopā, visos kaut kas pazīstams un nevaru saprast, es skatos acīs kādai skolotājai vai nē, vai esmu šim cilvēkam jau iepriekš lasījis. un acis vispār ir pilnīgs vājprāts, tajās taču var vienkārši iekrist. tajās spīdošajās bumbiņās atspīd visa apkārtējā telpa, es tajās redzu sev aiz muguras esošā loga atspīdumu un savu siluetu. un tad es iztēlojos, ka saraujos maziņš un eju pa varavīksnenes muskuli uz melno zīlītes caurumu un gāžos tajā iekšā. un tad es smejos, un viņi vienmēr smejas pretī, viņiem savelkas sejas, piebriest plakstiņi, tie galos krunkojas, un viņi smieklos novēršas, skatās ārā pa logu, pirms saņemas manām acīm vēlreiz. un tik daudz dažādu to acu. vienai katra savā krāsā, zila un zaļa. citiem var redzēt zīlīšu paplašināšanos un saraušanos, ja viņi mirkšķina lēni. un es skatos vienā un otrā acī, jo es neprotu skatīties abās reizē un nezinu, vai tā vispār var, un es redzu, ka viņi dara tieši tāpat. ik pa laikam uz vienu un tad otru aci, un var redzēt, uz kuru aci viņi skatās, un tad es atkal sajūtu visa lielumu. skatos acīs un redzu visu, redzu gaismas kustību aiz viņiem, koku lapu ēnu tajā un cilvēkus pašus tik dabīgi, jauki un šķībi un skaisti saveidotus, ka varētu apraudāties - tādus milzīgus, kustīgus dabas gabalus.

un kā viņi jūt līdzi. daži pie katra teikuma taisa grimases, daži uzcītīgi krīt manās acīs un klausās visā nopietnībā, daži piešķiebj galvu, lai skaņa trāpītu tieši ausī.

esmu runājis ar divām sievietēm, kuras abas tajās telpās ir mācījušās. telpa, kurā es lasu, esot bijis latviešu valodas kabinets. tad arī sāku pamanīt uz tapetēm stundu laikā sazīmētas mazas pildspalvu sejiņas un zirneklīti. kāds vīriņš mani salīdzināja ar selindžeru, kāda sieviete stāstīja, ka tas, ka es pirms pieciem gadiem esmu gribējis uzvilkt dinamītvesti, iesist visiem skolas lohiem pa seju un skriet prom, lai viņi man seko, un beigās, kad visi būtu tuvumā, es uzspridzinātos, atgādinājis viņai trīs nodzīvotos gadus irākā, kur tas arī dažkārt esot noticis, un ka tad, ja man būtu pieejami materiāli, varbūt es to arī to laiku jūtu un dusmu uzplūdā būtu izdarījis. cita sieviete atnākusi tāpēc, ka viņai biļeti esot iedevusi viņas draudzene, kura gribot taisīt pašnāvību un nav jutusies pietiekami labi, lai pati ierastos. viņa visu laiku skatījās apkārt un satraukusies ierāvās stūrī. un visi tik jauki. un man tāds prieks. un to lasot vēl un vēl uzaug kaut kāda metāla āda, ka tas ir bijis un vairs nebūs, tāpēc nav jādreb un jārij siekalas, kad dienasgrāmatā lasu, ka tētis domāja, ka neesmu viņa dēls. bet riju tāpat, bet vismaz prātā skaidrība, un tas ir ļoti labi. un sieviete ar divām mazām meitām, kuru dēļ manus bieži pielietotos lamuvārdus man vajadzēja aizstāt ar PĪP skaņu. viņas pūta košļeņu burbuļus un beigās uz sienas uzrakstīja "paldies ka pastastiji" vai ko tādu, un piezīmēja mazu portretiņu.

un tad es skrienu uz trolejbusu un tas tikko aizgājis. iļģuciemā skrienu iepirkties desmit minūtes pirms veikala slēgšanas, nopērku nocenotus salātus un mazliet alkohola, un eju smaidīgs mājās. pasaule tik liela! tumsā visas kontūras izplūst kā akvareļos, un gaismās viss griežas kā ar nazi, un vēl uznākusi maza migliņa. un viss ir vienkārši šausmīgi skaisti.