I'm young and I'm easily bored

Bet ja godīgi, man ļoti pietrūkst rakstīšana. nezinu kāpēc, bet pēdējos gadus aiz vien mazāk tam atrodas laiks. Esmu jau pieaugusi un tieku ar saviem dēmoniem galā tāpat? nezinu, bet reizēm tāpat galva tik pilna, ka prasās vien uzrakstīt, bet laikam visbiežāk laiku tam neatrodu un tad jau aizmirstas. Pieaugušo dzīve? Es nezinu, ko tas nozīmē. Tāpat dzīvoju pie vecākiem, esmu gan nomainījusi istabu pret brāļa istabau, savā veicu remontu. izskatās, ka vēl kādu laiku vecāku māju nepamentīšu. Mūsdienu trends vai vienkārši man ir problēmas? Man laikam ir daudz jautājumi, maz atbildes..bet nav arī kam prasīt atbildes. Tas gan nav nekas jauns laikam, pēdējos 15 gadus (+/-) atceros sevi vienu, bez cilvēkiem apkārt. Ok, bija viens posms dzīvē, kad apkārt bija cilvēki un šķita, ka visi var būt draugi, bet tas kaut kā ātri pazuda līdz ar vidusskolu. un vidusskola jau bija ļoti sen.
Es vairs neatceros par ko sāku rakstīt, bet aizpļāpājos par to pašu, ko vienmēr. Ha, pasūdzos, ka nav draugu. nez kā šīs sūdzības uztvertu mani draugi. Jāsaprot, ka man ir draugi, kādi 4 kopā laikam. No kuriem ar vienu pavadau 25/8 un pārējās 3 ir occasionally aktuālas, jeb kad viņām izdevīgi. Ja pasēžu pāris dienas mājās, un dēmoni izdomā ielīst smadzenēs, tad vēl aiz vien nav pie kā doties, kam pasūdzēties, mans viens vienīgais tikai pasaka, ka man ir psihiskas problēmas un ar pārājām 3 nemaz neprasās komunicēt. Bet tajā pašā laikā es sapņoju par jaunu cilvēku ienākšānu manā dzīvē, bet laikam jau paši tāpat vien neuzaicināti nenāks, lai arī gaidu neaicinātus. Es pie sevis domāju - eu, es gribētu ar tevi draudzēties! Bet dzīvē? ha, es tikai kautri atbildu uz jautājumiem par maniem piedzīvojumiem ceļojot un tad "negribu traucēt" cilvēku un vienkarši sačakarēju visas iespējas dziļākai komunikācija.
Tad vienā brīdī man likās, ka ceļošana varētu man palīdzēt. Daļēji palīdz, bet tai socializēšanāš punktā baigi nekas nemainās, tāpat bail no cilvēkiem, tāpat tos negribu traucēt, tāpat neredzu jēgu prasī lietas, kuras pati varu noskaidrot saviem spēkiem. Un..ja blakus ir cilvēks, kurš ir sociālākais cilvēks uz pasaules, pašai nemaz nav jāiespringst. un rezultātā, neesmu mainījusi savas saskarsmes spējas. Arī strājot bārā, kur sanāk ar ļoti daudz cilvēkiem runāt, dienas beigās jūtos, ka esmu runājusi darba pienākumu dēļ, nevis reālas komunikācijas attīstības dēļ. Maiņa beidzās un esmu atpakļ savā galvā, pati ar sevi un cilvēki ar ko pirms pusstundas esmu smējusies un jokojusi šķiet sveši un bailīgi un iet klāt un runāt ar viņiem šķiet kārtējā uzbāžanās.
Daudz problēmas cilvēkam galva, bet laikam jau mums visiem tā. nav tā, ka citi ir 100% pārliecināti un ideāli. visiem ir galvā huiņas, tikai ne visi to uzliek uz papīra (vai uzdrukā virtuālā ierakstu vietnē, kuru tāpat neviens nelasa).
Principā tas, ko gribēju pateikt, ir, ka pietrūksts rakstīšāna, lai arī nemāku, bet gribas. Vajag vairāķ rakstī, un laikam vajag vēl ļoti daudz vairāk rakstī, lai cilvēki arī grib lasīt. Bet šodien man pietiek šeit.
Bet, ja godīgi, man dzīve ir skaista un laba un es daru lietas par kurām sapņoju un principā ir daudz lietas, kuras ir labākas kā būtu gaidījusi, kādas tās būs 25 gadu vecumā.

Lai cik tālu es esmu nākusi savā pašizaugsmē, tomēr brīdī, kad jāiziet no mājas, lai dotos vienatnē baudīt vakaru, es saminstinos..un apsēžos un izdomāju nekur neiet. Es nekad nekur neeju viena, man vispār nepatīk būt vienai. Bet man liek (ne jau ar varu, bet tā sanāk) būt pašai ar sevi, un tas var būt ļoti OK, bet tas var būt arī ļoti nepatīkami. Jo man ir problēmas. Man ir problēmas būt ar cilvēkiem un man ir problēmas nebūt ar cilvēkiem. Jeb, es varu pavadīt laiku tikai ar tuviem cilvēkiem. Ja man ir situācija, kur cilvēki nav super tuvi, es iekšēji vēlēšos ar šiem cilvēkiem pavadīt laiku, bet skaļi to nekad nepateikšu. Es visu laiku redzu sevi kā traucējošu faktoru (viņiem jau ir labi, ko es tur darīšu, īstenībā jau neviens negrib lai tur esmu). Un tad es nonāku otrā galējībā, kad man nav jādomā par to ar ko un kā jāpavada laiks, jo es to varu pavadīt pati ar sevi..un tad es tā vietā, lai aizdotos paraudzīties uz teātra izrādi, ko es ļoti vēlējos..es sastingstu un izdomāju..ai nu ko es tur viena darīšu.

Pus gads manā dzīvē bija mistisks plūdums līdzi straumei, nezināju un nesapratu neko un necentos iespringt..jo pofig taču, nav svarīgi un nav vērts..
Bet dzīve grozās nesaprotamos virpuļos un tikai pēc laika tu spēj ieraudzīt lielo bildi. Kur es esmu šobrīd? WOW. Pati esmu pārsteigta, kur esmu, jo ilgu laiku šķita, ka nekas nemainās un es nemainīšos un dziļi iekšā es vienmēr būšu tas neko nevarošais, nemākošais un tizlais cilvēks. Bet.. tā nav, tā totāli nav. Tajā brīdī, kad tu sevi sāc vērtēt augstāk un paraugies no malas uz sevi un saproti, ka viss notiek precīzi tā kā tam ir jānotiek.
Un, jāatzīst, ka iespēja atrast kādu tiešām labu vīrieti, man šķita ļoti maza. Bet es savu veiksmi noveļu uz to, ka daudz karmas punkti sakrājušies. JO es esmu laba, ļoti laba...varbūt pārāk laba. Bet..ok..iespēja, ka uz ielas sastapts vīrietis normālā alkohola reibumā būs tas pats ar kuru pēc trīs mēnešiem tiks plānots kopīgais dzīvoklis un kalti plāni kopīgai pasaules apceļošanai , ir maza, ļoti maza. Un viss tas, ko viņš sniedz..un palīdz. Un. ak. Man vajag viņu daudz. Es eju gulēt domājot par to cik stipri es šo cilvēku mīlu.un mostos ar tādu pašu domu. katru dienu.
Es nezināju, ka var būt tik labi!!!

Būt vienai nav slikti. Man patika manas sešus gadus ilgās attiecības, bet patīk arī tajās nebūt. Tā bija laba pieredze, tagad ir laiks virzīties uz priekšu. Es zinu, ko meklēju vīrietī un zinu, ko nevēlos tur atrast. Es jūtos pieaugusi..vismaz nedaudz. Vēl man visa dzīve priekšā ar tik daudz sāpēm un tik daudz priekiem, ka tas, kur esmu šobrīd ir vien mazs un nesvarīgs dzīves posms, kurš pēc pāris gadiem būs jau aizmirsts. Bet tajā paša laikā, šobrīd mana dzīve ir visinteresantākā kāda tā jebkad ir bijusi. Beidzot esmu tajā dzīves posmā, kad jārīkojas kā pieaugušam cilvēkam, kad ir jāstrādā īsts darbs un kad ir jāsatiek īsti vīrieši, kuri var būt uz dienu, uz nedēļu vai mēnesi.. un nekad nezini, kur tu no rīta pamodīsies un ko stāstīt cilvēkiem. Un es nesaku, ka guļu ar vairākiem vīriešiem..es tikai saku, ka tas, kas ar mani notiek var vienu dienu būt aizraujošs, un nākamajā varu par to bēdāties vai nožēlot.
Ak dzīve, es tevi dzīvoju tā kā tas ir jādara. Tagad nākamais solis ir izvākties no mājām, jo šādi dzīvojot ģimene uzdod pārāk daudz jautājumus uz kuriem negribu atbildēt, jo pati nezinu, ko par to visu teikt.

Ak, vai kā mana dzīve ir mainījusies. Man sešus gadus bija vīrietis, kurš bija blakus katru dienu, šķiet, ka šis blogs ir tik pat vecs.. bet šis vīrietis vienā dienā, pēc 6 gadiem un 3 mēnešiem izdomāja, ka viņam ir jābūt tādam pašam kā visiem vīriešiem -cūkai. Jā, viņš mani pamenta, jā, man sāpēja, jā vēl aiz vien reizēm ir grūti. Jau nedaudz vairāk kā mēnesis pagājis un pa lielam jau ir kļuvis daudz labāk.
Bet sirds ir salauzta, uzticība zaudēta un viss cits, kas nāk tam līdzi. Ir savādi. Ir dīvaini.
Bet es zinu, ka būs labi. Tagad man ir vajadzīģs tikai laiks, un vajag, lai laiks rit straujāk.

Tā, man laikam ir problēma. šķiet, ka to jau nojaušu kādu laiku, bet tagad to tā pavisam arī uztveru. Problēmu rada cilvēks, kuru satiku pēdējo reizi pirms vairāk kā gada unnn.. kurš vēl jo projām nav pametis manu prātu, un tas nav labi. Man ir vairākas teorijas par to, kāpēc ar mani tā notiek un drošvien visas šīs terojas ir atbilstošas, bet tas nemaina to, ka tā ir problēma.
Neskaitot šo problēmu, dzīve ir izdevusies. Pabeidzu skolu, izdomāju paņemt gadu brīvu no studijām, un sāku strādāt. Jā, tik vienkārši un labi man šobrīd ir. Un vēl jāņem vērā, ka šobrīd vasara ir uzņēmusi pilnus apgriezienus, jo temperatūra ārā ir +30 un brīvajās dienās baudu karsto laiku ejo peldēt uz Juglas ezeru vai dodoties pastaigās pa rajonu. Jāatzīst, ka arī darba dienas nav sliktākas, jo arī varu doties garās pastaigās pa Vecmīlgrāvi un reizēm pagulēt diendusu.
Brālis ir devies 3 nedēļu garā ekspedīcijā uz Krievijas kalniem, vēl nedēļa ir atlikusi un vispār dīvaini ir, ka viņš nekur nav, jo viņam nevar piezvanīt, viņš atrodas pilnīgā čuhņā un esmu saņēmusi vien divas ziņas par to, ka viņš vēl ir dzīvs. Tā, ka vispār gaidu, kad viņš atgriezīsies.
Un vēl kas.. ņemot vērā, ka māsai nebija iespēja šovasar atbraukt mājās, tad es šobrīd aktīvi krāju naudu, lai varētu aizbraukt pie viņas. Ceru uz rudeni, bet sliktākajā gadījumā uz pavasari.
Ā, un mans vīrietis pārspēj visus, jo izdomājis, ka jāmācās arī doktorantūrā.. tie būs interesanti 4 gadi.

Interesanti, ka kopš iepriekšējā ieraksta manā dzīvē ir mainījusies viena no lietām, par, ko tur rakstīju. Un tas ir par tām problēmām un nelaimīgo mani.. JO es esmu diezgan priecīga un laimīga, un tāda esmu jau divus mēnešus un brīžiem šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, jo nevar būt tā, ka man ilgstoši ir labi. Bet ir. Un nejau, ka manā dzīvē nav nekādu problēmu vai bēdu, bet drīzāk tas, kā uz to visu skatos ir tik ļoti mainījies, ka tas manu dzīvi vairs neietekmē sliktā veidā.
Bet jau uz citas nots.. pēc mēneša es būšu pabeigusi savas bakalaura studijas un tas ir diezgan dīvaini. Bet patiesībā pats dīvainākais ir tas, ka man jau kopš vasaras, kad pabeidzu pamatskolu (kas bija pirms 6 gadiem) līdz šim brīdim, vienmēr līdzās ir bijis mans vienīgais vīrietis un un.. saprast, ka viņš ir gājis cauri visai mani vidusskolai un augstskolai un viņš vēl te ir un nedomā nekur iet. Tas ir dīvaini un neaptverami, jo saprotu, ka šie ir bijuši savā ziņā svarīgākie dzīves gadi, kad esmu ieguvusi savas pamata zināšanas turpmākās dzīves veidošanai un viņš vienmēr ir bijis man blakus.
Nu lūk. Bet vispār mums jautri mājās iet, jo brālis un mans vīrietis aktīvi raksta savus maģistra darbus, es savu bakalauru.. un un izlaidīsimies visi kopā vienā dienā. Būs balle jārīko.

Savādi ir tas, ka es ļoti pārdzīvoju to, kas notiek ar citiem. Bet tad sanāk tā, ka es pārdzīvoju par visu - gan savām, gan citu problēmām. Un tas savā ziņā arī veido to, ka reti esmu laimīga vai kaut vai priecīga. Pār mani vienmēr veļas problēmu mākonis.. bet varbūt es tam ļauju velties. Es nezinu kā ir, bet skaidrs, ka es savu dzīvi nepadaru vieglāku pārdzīvojot citu nelaimes.
Un uz pavisam citas nots - man ir nopietna problēma. Jau gandrīz gadu no mana prāta neiet ārā kāds cilvēks, kuram tur vispār nekad nebūtu bijis jāparādās. Un jāsaka, ka tā nav kāda patikšana vai kas tāds, drīzāk šausmīga interese. Un šī interese varētu būt saistīta ar to, ka ļoti, ļoti lēnā veidā šo cilvēku iepazinu un pirms mazāk kā gada pārtrūka kontakts... un tik daudz, kas palicis uz jautājuma zīmes. Un un un.. nezinu kāpēc, bet gribētos zināt vairāk, vienkārši tāpat. Kaut kas tur laikam mani piesaistīja un vairs nevaru tikt vaļā no domāšanas par šo cilvēku. Un tas laikam nav pārāk labi.

Uzrakstīju garu pārdomu rakstu, visu izdzēsu, jo sapratu, ka pati nesaprotu, ko domāju.
Man ir bail pašai no sevis un bail no pasaules, tajā pašā laikā gaidu, kad kāds palīdzēs šīs bailes pārvarēt un parādīs, ko šajā pasaulē varu iesākt (jo pašai, protams, bail kaut ko mainīt).
Katrā ziņā, esmu diezgan apjukusi.

Es nekad savā dzīvē neesmu pieredzējusi īstu šķiršanos, tāpēc esot attiecībās jau piecus gadus ir grūti iedomāties, ka ir iespēja arī izšķirties un nebūt ar šo cilvēku. Tomēr, kad kāds tuvs cilvēks piedzīvo šķiršanos pēc gandrīz piecu gadu kopā būšanas, tas parāda man, ka tas viss ir tik trausls un realitāte ir tāda, ka pat cilvēki, kuri izskatās kā "ideālais pāris" nespēj noturēt to svarīgāko. Un šī atklāsme mani baida. Reizēm saka, ka cilvēki šķiras, jo ir gļēvi un necenšas attiecības noturēt, tomēr es uzskatu, ka viņi ir īpaši stipri, jo spēj izrauties no tik pierastā un ir gatavi jaunai dzīvei. Un es nekad sevi neesmu uzskatījusi par stipru, tāpēc nemaz nespētu/nemācētu/negribētu viena izdzīvot vai arī baidos, jo neesmu mēģinājusi. Katrā ziņā, šodien man ir skumji.

depression is an inability to strucure future.

Es pēc dabas neesmu nenormāli stresaina, protams, stresoju par mazām lietām un uz īsu brīdi, bet tāds īsts un ilgstošs stress mani tomēr nemēdz bieži piemeklēt. Tomēr tagad.. tagad ir briesmīgi, ir tiešām slikti. Es esmu konstantā stresā visu laiku un skatoties nākotnē, tad tas visdrīzāk nebeigsies vismaz mēnesi, īsti nezinu kā to vispār izturēšu, jo jau pēdējā nedēļa ir bijusi ļoti smaga. Sāp galva, ir bezmiegs, neko vairs nespēju izdarīt, pat dažus mazos parādus nevaru uzrakstīt. Un kādā miera situācijā pamanu, ka rokas trīc. Un lielākoties laika nezinu, kur likties un ko ar sevi un savu dzīvi isākt.

Tieši vienu reizi savā dzīvē biju pamatīgi norāvusies no ķēdes un tas nebeidzās ar neko labu, tāpēc šoreiz, lai arī cik grūti tas nācās, izdarīju pareizo izvēli un nepaspēju to ķēdi atraut līdz galam. Varbūt nevajadzēja arī tik tālu iet, tomēr labā ziņa, ka viss beidzās pirms vēl sākās. Esmu tomēr drusku mācījusies no savām kļūdām.

Man vakar likās, ka būs te tik daudz, ko teikt, bet atkal, kad beidzot gribu to visu uzrakstīt, tas nešķiet svarīgi. Vakar runājot ar labāko draudzeni nonācām pie secinājuma vai drīzāk nodefinējām manu komunikācijas problēmu. Te to vairs negribu stāstīt, bet fakts, kā tāds.
Bet par ko tomēr gribu rakstīt ir par runāšanu, sarunām un dialogu veidiem. Esmu sapratusi, ka mana māksla būt labai klausītājai slēpjas tajā, ka spēju izolēt sevi. Tas ir tā, ka, ja agrāk man kāds stāstīja kaut ko ļoti garu un man pilnīgi neinteresējošu es visai ātri centos šo stāstījumu pārtraukt (bet man riebjas, ja mani pārtrauc, tāpēc to cenšos pati nepielietot). Tātad tagad es varu klausīties un klausīties, un esmu sapratusi, ka stāstītājam pietiek, ja ik pa laikam pasaku "mhm" vai "nu, jā, interesanti/dīvaini(utt)", vai taisīt dažadas sejas izteiksmes, kas norāda uz to, ka ieinteresēti klausos. Kamēr tajā laikā spēju domāt par savām lietām. Un patiesībā to pielietoju ne jau tāpēc, ka man neinteresē, ko šis cilvēks saka, bet tas, kā to saka. Ja 20min spēj neapstājoties runāt un runāt, un paspēt pāriet no vienas tēmas pie citas pat nedodot iespēju man izteikt savas domas, tad ir skaidrs, ka īpaši vairs necenšos, ļaujos tai runai un, kad tā beidzas, ķeru kaut mazu mirkli, lai paspētu izstāstīt savu sakāmo, līdz mani pārtrauc, lai turpmākās 20min runātu par to, ko paspēju pateikt divos teikumos.
Vēl par runāšanu, mēs ar manu vīrieti esam nonākuši pie visai interesanta sazināšanās veida, kas ir sava veida dialogs, bet tas drīzāk sastāv no diviem monologiem, jo dialogā viens otram mēdz atbildēt pa tēmu, kamēr mēs varam stāstīt viens otram savas lietas un saruna virzās uz priekšu, jo man pārāk neintersē viņa lidmašīnas vai riteņa detaļas, kamēr viņam neinteresē manas skolas lietas vai stāsti par draudzenēm, kā rezultātā varam viens otram stāstīt to, ko gribam, kamēr otram nav jābesās, ka par to negrib runāt.
Un tomēr, lai arī es pozicionējos kā klusa un nerunīga, patiesībā ar pareizajiem cilvēkiem es varu būt pati runīgākā.

Visstulbākais ir tas, ka gribas sūdzēties par lietām, kuras citiem cilvēkiem varētu šķista, kā īsta dāvana. Bet tas laikam ir normāli, jo cilvēkam nekad nav labi. Patiesībā man ir sosodīi laba dzīve, tik laba, ka vēmiens nāk. Jo dzīvojot tik labi vajadzētu būt laimīgai, bet es neesmu. Es nekad neesmu laimīga, jo vienmēr ir sajūta, ka man ir jābūt labākai, ka no manis gaida tik daudz, bet neko nesagaida, tikai vilšanos. Ja nekad dzīvē neesmu bijusi tā kuru slavē, bet gan tā, kuru norok, jo latiņa ir pārāk augsta, bez īstas iespējas to sasniegt.. tad nav brīnums, ka, pat dzīvojot ideālu dzīvi es nejūtos labi, jo zinu, ka no manis gaida pārāk daudz, tik daudz, ka es pati neticu, ka spēju..jebko.
Ir stulbi sūdzēties par labu dzīvi, bet tas nemaina to, ka es neesmu laimīga, tas nemaina to, ka gribu citas lietas un tas nemaina to, ka nožēloju tik daudz ko.
Itkā šķiet, ka neesmu vairs sīka un stulba, bet reizēm tā vien šķiet, ka biju nepareizajā laikā sīka un stulba un nepareizajā laikā ieguvu labās lietas, neesmu izgājusi cauri labai dzīves skolai, lai zinātu, kas mani darītu laimīgu.

Jo kurš gan būtu gaidījis, kad pienāks laiks, kad es būšu tā vienīgā saprātīgā un apzinīgā vēl palikusi. Saprātīga, jo brīžiem šķiet, ka esmu vienīgā, kas saprot, kas notiek. Un apzinīgā, jo šķiet, ka esmu vienīgā, kas visu padara laikā. jo divas dienas pirms eksāmena es esmu tā, kurai prasa iedot norakstīt un, kurai prasa, kas, kur, kad vispār notiek. Tāda neparasta sajūta nebūt pašai dumjākajai.

Uz pavisam citas nots - kā, lai es zinu, ka manas nopelnītās labās atzīmes atbilst tam, ko tās apzīmē? Jo nevaru saprast, vai amerikāņi ir dumji vai es tiešām kaut ko arī saprotu. Vairāk sliecos uz to pirmo, bet gribētos, lai otrais ir taisnība.. bet laikam nekad to neuzzināšu.

Man šķiet, ka šis nebūs labs gads.

Patiesībā ļoti ilgu laiku daudz domāju par savu turpmāko dzīvi, tā aiz vien vairāk un vairāk, tad nu beidzot tās domas kaut kur jāizliek, citādi viss jau sāk jukt.
Tātad, sākšu ar to, ka nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, jo visu laiku saprotu, ka neesmu tomēr es pārāk gudra, vai man nekas īpaši labi nepadodas. Nē, nav jau tā, ka esmu stulba, vai vispār nekas nesanāk, bet tas viss nenotiek tādā līmenī, kādā to gribētu. Jo vērtēt sevi pēc tā ko mācos, īsti nevar, jo tas ir baigais fufelis un domāju, ka pat, ja atzīmes ir ap 7/8, tad tas nenozīmē, ka esmu kaut cik gudra, attiecīgi, ja mācītos, kaut ko sakarīgu, tad tādas atzīmes šķistu labas, šobrīd tās šķiet viduvējas, ņemot vērā, ka lielākajai daļai tās ir 9/10. Turpinot par šo tēmu, jāatzīst, ka saprotu, ka neesmu, nu ļoti neesmu runātāja. Reāli vienīgie cilvēki ar kuriem varu runāt ir tie, kuri man šķiet, tā teikt, dumjāki par mani. No tā izriet, ka lekcijās vai semināros vispār nevaru nevienu vārdu pateikt, labākajā gadījumā kaut ko izmoku strādājot grupās, kur ir kādi 3-4 cilvēki, tā visa kursa priekšā pati no sevis nu neko nekādi nespēju pateikt. Un lielākoties tas nav tāpēc, ka nav nekādu domu, bet drīzāk tāpēc, ka nespēju savas domas noformulēt un, ja būtu gatava runāt, tad man to visu vajadzētu kaut kur kārtīgi sastrukturēt un pēc tā vadīties. Arī ikdienas dzīvē man ir sarežģīti izteikties, vienīgais, kas palīdz ir apkārtējie cilvēki, kuri ir iemācījušies manas nesakarīgās domas uztvert un pārtulkot sev saprotamā veidā.
Nu, jā, tātad saprotu, ka pēc pus otra gada dabūšu savu bakalaura grādu, bet nesaprotu, kā veidot savu dzīvi, uz ko koncentrēties. Darbs jomā man nebūs, nejau tāpēc, ka nav, bet tāpēc, ka tur pārāk daudz ir jārunā, ko tā īsti nespēju. Tāpat arī saprotu, ka vairāk esmu piemērota individuālam darbam. Jā, gribētos man to fotogrāfiju, bet redzot cik ļoti maz daru, lai to attīstītu, šķiet, ka tomēr negribu to pietiekami.
Tad vēl sāku domāt par savām attiecībām, jo sāk apnikt tas, ka ar savu vīrieti jau vairāk kā 2 gadus dzīvojam manās mājās, ņemot vērā, ka viņam ir 23 un mācās maģistratūrā, ir pēdējais laks dabūt sakarīgu darbu, no kā izriet tas, ka, ja viņš tiešām ir tas īstais, tad gribas tomēr dzīvot atsevišķi un pašiem sākt savu dzīvi, kas ļautu man justies pieaugušākai, un varbūt arī drošākai par sevi.
Varbūt mana vienīgā problēma ir tā, ka esmu mājās un, ka pašai īsti nav uz sevi jāpaļaujas, jo viss tiek nodrošināts un nekas netrūkst.
Tagad jau atkal manas domas aizpeld un neko vairs nevaru uzrakstīt, tāpēc pagaidām pietiek.

Kā vienmēr viss iet pa kalniem un lejām, šodien bija dziļā aizā, bet, kā vienmēr esmu jau atkal ceļā uz virsotni. Tāda man dzīve, jo tādu to veidoju. Zinu, ko varu darīt, lai būtu mierīgāks un pauguraināks, bet laikam esmu tāds cilvēks, kuram vajag krist un celties, lai ar sevi dzīvotu. Nemāku būt mierā ar dzīvi, tā ir jāizaicina, lai justu, ka dzīvoju.
Bet galvenais, ka skats nākotnē sāk rādīties aiz vien skaidrākos toņos, jo sāku aptvert, ko ar savu dzīvi vēlos darīt. Diezgan ironiski, ka tik ļoti centos izvairīties no tā, kas mani aizrauj, tomēr pie tā vien esmu atgriezusies un ar jaunu sparu gribu tajā visā mesties iekšā. Un skola arī vairs nešķiet tik nejēdziga, pat liekas, ka nav pati sliktākā izvēle.
Jānokārto vēl tikai attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, jo kaut kā pamanos tās bojāt, pat neko īsti nedarot.. vai tieši no nekā nedarīšanas es tās bojāju. nezinu, kā īsti ir, bet fakts tāds ir. Un varbūt arī esmu tāda, kurai dažos brīžos ļoti, ļoti vajag draugus, kamēr citos tik ļoti nevajag, ka pati nesaprotu, ko un kādas attiecības gribu ar/no apkārtējiem cilvēkiem. (un šajā gadījumā netiek runāts par manu vīrieti, jo viņu man vienmēr vajag, neatkarīgi no nekā).

FAAAAAK. Drusku sajūta, ka drīz nomiršu. Jo kā ir iespējams vienam nereāli stresainam cilvēkam uzgāzt vēl trīs cilvēku stresu un lūgt, lai iesaka, ko iesākt. Es jau tā mirstu klausoties par to, kā kādam neiet, bet brīdī, kad man ir jābūt tai, kas to risina, ir faking grūti. Jo es pati esmu konstantā stresā, vairs skaidri nedomāju. Tagad sirds lec pa muti laukā, asaras riešas, bet es laikam esmu vienīgā, kas dīvainā kārtā vēl turas un nejau tikai turot savas problēmas, bet vēl visu pārējās problēmas.
Ak šausmas cik ļoti gribas raudāt, bet nedz drīkst, nedz ir laika....