I'm young and I'm easily bored

Jādomā, ka ir laiks kaut ko ierakstīt.. Īsti tikai nevar saprast par ko tieši, jo jāatzīst, ka notiek/ir noticis daudz. Varu sākt ar to, ka sesija pēc divām dienām beigsies, jāuzraksta pēdējais eksāmens. Šodien arī bija eksāmens, bet tas galīgā pakaļā ir. Bet patiesībā nevaru vairs sagaidīt, kad skola beigsies, jo, lai arī vasara ir sākusies, to itkā arī brīžiem izbaudu, bet galvā visu laiku domas par sesiju, par darbiem, kas jāpadara un, kādas atzīmes dabūšu. Attiecīgi, kad tas būs cauri, būs par vienu problēmu mazāk.
Vēl protams, svarīgs faktors ir tas, ka mans vīrietis ir aizbraucis zilās tālēs, par laimi reizi dienā vai pat divas, saņemu no viņa ēpastus, kas ir ļoti labi, jo nezinu, kā izturētu to prombūtni, ja mēs nekontaktētos. Un, ja jau viņš var aizstāvēt bakalauru no tās tālienes caur skaipu, tad jau laikam, ka tas tālums vairs nav tik liels, kā būtu domājams. Pirmās divas nedēļas pat nesapratu, ka viņš ir prom, nē, sapratu, bet nedomāju par to tā, ka viņš vēl tik drīz neatgriezīsies. Tagad esmu sākusi par to domāt, paliek skumji. Aizvien vairāk esmu skumja, jo tiešām pietrūkst. Lai arī varu turpināt viņam stāstīt, kā man pa dienu gājis, tomēr pietrūkst viņa tuvuma. Jā, tas tā stulbi.
Vēl, kas.. ā, braukšu uz Franciju pēc trīs nedēļām, kas ir diezgan ļoti kruti. Un nejau tā pa vienkāršo, bet tā nopietni, ar mašīnu un telti un trīs meitenes un Francijas dienvidi un VASARA. Jā, tas būs traki, bet, domāju, ka arī diezgan kruti. Smieklīgākais ir tas, ka, lai tiktu uz Franciju man vajag naudu, attiecīgi man nedēļu būs jāauklē sīkais, bet tā nopietni jāauklē, tā, ka jāceļas 9os un visu dienu ar viņu jānodarbojas.. bet vismaz tā vecāki piekrita dot man naudu (Nē, paši šo variantu ieteica, kā vienīgo).
Tomēr Francija būs tikai divas nedēļas, reāli, lai man būtu izdevusies vasara vajag māsu un manu vīrieti... bet šovasar nekas no tā nebūs. Bet man ir prieks, ka māsa brauks uz Brazīliju, jo tas ir daudz krutāk, kā Latvija :D
Un mums ir jauns suns.
Tas, lielos vilcienos, arī viss.
(nemaz nezinu, kāpēc te to rakstu, bet man laikam vajag sevi izlikt, jo būt vienai patiesībā ir ļoti grūti)

Pats labākais, mīļākais, uzticamākais un skaistākais suns pasaulē šonakt aizgājā uz citiem medību laukiem. Skumji, skumji.

Tagad ir tā, ka vairs nezinu, kur likties. Ir šausmīgi slikti, visu laiku raudu un domāju par nelāgām lietām. Man tas, protams, nav nekas jauns, bet nesaprotu, kas ir par vainu, kāpēc jūtos tik slikti. Kāpēc ir jābūt tā, ka visu savu dzīvi pavadu cīnoties ar sevi, lieku sev būt laimīgai, lieku priecāties, lieku nejusties slikti, bet negatīvās emocijas vienmēr ņem virsroku. Un tā jau, kopš sevi atceros. Cik es neesmu raudājusi un vēlējusies neeksistēt. Mamma arī teikusi, ka es jau no mazām dienām esmu bijusi grūtsirdīga, bet attiecīgi pieaugot tas nekur nepazūd, tikai kļūst spēcīgāk. Nekad nevaru būt patiesi un ilgstoši laimīga, vienmēr pienāk lūzuma punkts, kad atkal atgriežos tur, kur sāku. Nekad neesmu bijusi spējīga būt pietiekami laba vai pietiekami mīlama.
Un grūti ir tikt ar sevi galā, kamēr es turpinu pārdzīvot par citiem. Jo tiklīdz kādam ir problēma, nelaime, sāpe es to visu izjūtu uz sevis. Viens no iemesliem, (cenšoties rast iemeslu, kāpēc šobrīd ir tik slikti) varētu būt tas, ka izjūtu vecāku problēmas, jo man nezināmu iemeslu dēļ mamma jau divas vai trīs dienas guļ manā mājā (pieļaujot, ka viņa ir sastrīdējusies ar tēti). Un savādākais ir tas, ka savas problēmas izjūtu citādāk, nekā citu. Ja es strīdos ar savu vīrieti, tad no tā neslīgtstu depresijā, bet, kad tas notiek ar man apkārtesošajiem, tad gan.

Lai arī līdz galam vēl neesmu to sapratusi un apzinājusies, tomēr daļa manī jau sāk to darīt un rodas tik savāds aizsargmūris, lai es nesabruktu, bet reizē, lai nebūtu emociju un nesāpētu. Iet ceturtais gads, kad nav bijusi diena bez kaut mazākās viņa klātbutnes. Un tiešām saprast, ka trīs mēnešus būs jābūt vienai nav tik vienkārši. Jūtas dalās, jo loģiski, ka negribu būt viena visu vasaru, bet no otras puses galvā jau lido domas par to, kā, pirmo reizi četros gados, varēšu būt brīva. Un Francija. Ak.. bet varu saderēt, ka jūnija vidū jau girbēšu, lai nekas no tā visa nav, lai tikai viņš ir te. Mazāk, kā divi mēneši un tad jau redzēs, kā dzīvošu. Varbūt viss būs tik skaisti, kā filmās.

Man ir tik daudz, ko teikt, bet nav neviens, kam gribētos to visu teikt. Laikm gaidu brīdi, kad pati sapratīšu, ko tas viss nozīmē, lai varētu objektīvi to visu izvērtēt. Šobrīd valda mežonīgs apjukums. Un šķiet, ka depresija atgriezusies.

Man ļoti gribētos iemācīties tulkot sapņus, jo varbūt tā spētu izprast sevi labāk. Sapņos mūžīgi bēgu no kaut kā un reizēm nonāku vienā un tajā pašā mājā un savādākais tajā visā ir tas, ka mani sapņi nedabiski reālistiski, jo, lai es pati nesaprotu to, ka es sapņoju viss tur notiekošais ir tik īsts, spēju justu visdažādākās emocijas. Bet tas, kas mani pārsteidz visvairāk ir dažādu cilvēku iesaiste manos sapņos. PIrms kādiem diviem gadiem bija viens sapnis, kura rezultātā tik daudz sūdi manā dzīvē notika, protams, jo tajā sapnī bija kāds cilvēks, kura dēļ šie sūdi notika. Un tagad.. tagad jau kopš kāda septembra vismaz reizi mēnesī kāds cits cilvēks ir manos sapņos. Nekad viņu sapnī neesmu tieši satikusi, bet viņš tur ir. (laikam tāpat, kā dzīvē, jo neesmu kādus 5 vai vairāk gadus viņu redzējusi, bet pēdējos mēnešus viņš kaut kādā sakarā vai nesakarā kaut kur tepat ir.)
Bet par tiem cilvēkiem tas tā, vairāk interesē par to bēgšanu un to māju, ko pie velna tas nozīmē?

Vai tiešām jau ir janvāris? Un tiešām tas paies tik ļoti ātri, kā domāju, ka tas paies? Skola sāksies tikai februārī, šomēnes sešas reizes uz skolu jāaizbrauc, jāuzraksta viens eksāmens, viens kurs darbs jāpabeidz un jāprezentē, viena eseja un viena runa jāuzraksta un jāprezentē un visss. šķiet, ka šī būs vieglākā sesija, kāda vispār kādam ir vai ir bijusi.
Nu, jā, skola sāksies tikai februārī un tad jau arī pavasaris būs klāt un pavasaris parasti ļoti ātri pārtop vasarā, tā, ka pāris mēneši un būs atkal silti un brauksim uz Franciju un baudīsim visu visu.
Man šovakar uznāca besis, bet tagad padomāju par to, ka tik drīz būs vasara, tad pat priecīgi palika. Un šim jābūt ļoti labam gadam, jo beidzot bija tiešām ļoti, ļoti laba jaunā gada sagaidīšana, nu tik laba sagaidīšana man nekad nav bijis un tik ļoti nekad neesmu priecājusies par to, ka ap mani ir tieši tie cilvēki, kurus visvairāk gribu, lai ir man blakus. Un es nedomāju, ka bija vēl kāds, kas pēc stundām ilgas dejošanas vecrīgas bāros vēl bija gatavi braukt uz jūru septiņos no rīta. Tiešām, tiešām, tik priecīgi.
Ā, nu, jā, par to vasaru vēl runājot, gribēju tikai vēlreiz pateikt, ka tā pienāks tik ļoti drīz. Iepriekšējie četri mēneši pagāja vienā elpas vilcienā, nākamie pieci būs tik pat ātri un man tas tik ļoti patīk.
Un es beidzot tiešām sportošu un tievēšu, tā, ka būšu arī priecīgāka un veselīgāka, vairs nekādu depresiju un bezmiegu un besīšanos. Es jūtu, ka būs tiešām labi. Un, ja vēl šogad māsa kādā brīdī atbrauks, tad neko vairāk vairs negribēšu.

Nu gan, vēl tikai 4 dienas skolā, kurās jāizdara gala darbi un tad viss, semestris cauri. šo piektdien man negribas mācīties visu dienu, kā to darīju pagājušo un aizpagājušo un visas piektienas pirms tam. Ne jau tāpēc, ka man beidzot nebūtu nekas jādara.. nē, nē, jādara tik un tā daudz, bet kaut kā šodien nav pareizais noskaņojums tam. Šodien iedomājos, ka baigi pietrūkst viens labs draugs un ko tik neatdotu, lai šodien viņu satiktu, bet man nav 40ls benzīnam, lai līdz Liepājai brauktu. Šodien ir galīgi savāda diena, jo pamodos pus trijos, nē, mani pamodināja un ir jau pagājusi pus otra stunda un tikai tagad esmu tiešām pamodusies un īsti nesaprotu, ko es darīju to laiku. Nu lūk.

Tagad man ir jāizdomā plāns, kā līdz jūlijam dabūt 500ls un tad kā līdz 2013.gada oktobrim dabūt 2000ls, ir kāda ideja? Vienkārši sakot, man ļoti vajag darbu, jebkādu.

Vēl tas, ka jūtos slikta kursabiedrene, tas tā ne pa tēmu, bet... kursam vajag vietu, kur nosvinēt semestra beigas un tiek kalti plāni vai iet pie viena, kuram ir vienistabas dzīvoklis vai pie otra, kuram pus otristabas dzīvoklis (tas tāpat, kā kursabiedri strīdās vai likt 9, vai 10 par prezentācijām, kuras manā skolā vērtētu 6-7), kamēr es klusēju par to, ka man ir vesela māja, brīva no vecākiem, tajā dzīvo četri jaunieši un ir ļoti daudz vieta, lai visi salīstu... bet, nē, es esmu tik ļoti nedraudzīga un sliktās domās pati par sevi, ka nespēju iedomāties, ka cilvēki varētu gribēt nākt pie manis..un tā tas arī paliek, cik tas ir nožēlojami. es gribētu būt labāka un piedāvāt vietu, bet es visu laiku atrodu kaut kādus muļķīgus pretargumentus un nekas nemainās, pienāks 22.12, māja būs tukša un es jutīšos slikti par to, ko pati savas vainas dēļ neizdarīju.

Nu viss, pietiks. tā citādi viss ir čikiniekā, jo skolā labas atzīmes, mājās visi forši (pat mamma vairs nepsiho), mans vīrietis ir mīļš un jauks, kāds viņš bijis jau pēdējos 3 ar pus gadus. Un mans sesks guļ visu laiku.
tagad gan pietiek.

Man ļoti gribētos saprast, kas ar mani notiek, jo tā kā ir tagad vēl nekad nav bijis. Jau kādu mēnesi esmu ļoti savādā dvēseles stāvoklī, kam ir dažādi simptomi, taču nekādas diagnozes. Pašai mazliet bail no sevis, jo nesaprotu, ko ar sevi iesākt, kur likties, kā kaut ko mainīt. Tas ir kaut kas starp depresiju/savādu miera stāvokli/plašu radošuma izpausmi... Par laimi tas vairs tik ļoti netraucē, jau esmu iemācījusies sadzīvot, taču ik pa laikam atkal uznāk.. kā, piemēram, šovakar.
Kā cilvēks, kurš nekad mūžā nav zīmējis, pat mācējis zīmēt var pēkšņi sākt zīmēt?
Es sevi izlieku radošās darbībās jau mēnesi, taču vēl aiz vien neesmu iztukšota, manī kaut kas ir sakrājies tik tālu, ka nešķiet, ka tam ir gals.
Tiešām nezinu.
Vismaz tagad beidzot es vairāk kā jebkad novērtēju to, ka neesmu viena, ka ir kāds, kas katru dienu ir man blakus. (sen tā neesmu jutusies, tik labi par to, ka viņš te ir)

R.I.P. Dūda.

Ko lai saka, rudens ir sācies, slapjie, tumšie, vienmuļie vakari arī. Negribu neko par skolu stāstīt, jo tāpat skola kā skola.
Labums ir, ka ir tiesības, varu vismaz braukt braukāties, jo pašlaik tas man vēl patīk un ļauj pabūt vienatnē ar savām domām.
Man tikai bail no šīs vienmuļās dzīves, jo neesmu pārāk stipra, lai noturētos neieslīgstot depresijā, kas man nudien nav sveša.
Viens jau man te ir, kas uztur pie kaut cik normāls dzīves, bet reizēm ir par maz, daudz par maz.
Gribētu fotogrāfēt, bet fotoaparāts nestrādā kā nākas, kas dara mani nelaimīgu, jo jūtu, ka ir idejas, ir iedvesma, bet nav iespēja to īstenot, kas tiešām ir skumji.
Vēl jau es turos, bet nezinu cik ilgi tā, jo vienmuļa dzīve nav dzīve.

Pavisam noteikti ir pienākušas vasaras beigas, kas man nesagādā lielu prieku. Nav tā, ka gribētos mācīties augstskolā... nejau tās mācīšanās dēļ, bet dēļ tā visa jaunā, jo neesmu pārāk atvērta jaunām lietām. Būs tur man n-tie kursabiedri un kas tik vēl ne, bet es nemāku sapazīties ar nevienu. 3 gadus nomācījos vidusskolā ar jauniem cilvēkiem, tā arī nekādus draugus neatradu. Vienmēr bija labākā draudzene līdzās, bet tagad tik ļoti vairs nebūs, attiecīgi, būs jāmeklē ar ko sadraudzēties. Nepatīk šīs pārmaiņas, vēl pus otra nedēļa vasaras un tad?
Vasara jau arī nav bijusi pati spīdošākā, kaut kā gribējās siltāku un piedzīvojumiem bagātāku, nē, nē piedzīvojumi jau bija, protams, bet gribētos, lai būtu bijuši vēl vairāk. Bet laikam grūti to panākt, ja draugi īpaši negrib mani satikt un mans vīrietis īpaši neko negrib darīt. Attiecīgi, jau kuro reizi besos ārā, jo tik ļoti gribu kaut ko darīt.
Gribu vēl tomēr satikt tās dažas draudzenes un vienu draugu, lai pabeigtu vasaru tā normāli. Jo priekšā būs 9 grūti mēneši.

Un BTW es gribu sesku (nē, nevis SEKSU, bet SESKU).

Šodien ārā zvaigznes nav ne tuvu tik spožas, kā jūras krastā, tālu no pilsētas. Bet tas tikai tā, uz vienu nakti, jo te jau tāpt viss notiek pārāk ātri, te nav laika tādiem sīkumiem, kā zvaigžņu vērošanai vai filozofēšanai par citu planētu eksistējošiem vai neeksistējošiem organismiem, par melnajiem caurumiem un ceļošanu laikā. Te tas viss paiet gar acīm, pašiem nepamanot. Te nekas nestāv līdzās tam mieram un dabas un cilvēka harmonijai.

Šitā savāda vasara, vēl nav bijusi iespēja neko nedarīt, kas man ir diezgan neierasti. Ārā šodien smird pēc rudens, kas mani neiepriecina, jo man negribas rudeni, negribas neko jaunu.
Bet bija trīs nedēļas šajā vasarā, kas bija tiešām ideālas, žēl gan, ka tas laiks tik nereāli ātri pagāja. Zinu, ka man tagad vēl daudz, kas jādara un tā tālāk, bet nav nekāda stimula, jo te tagad viss smird un nav foršs.
Riebjas tā nolemtības sajūta.
Gribu aizmirsties un pazust.

Viss notiek kā ierast, katra diena tiek pavadīta normāli, reizēm pat labi, bet vienā brīdī viss sagriežas kājām gaisā. Īstenībā brinos par to cik ātri tas notika. Un tagad es nezinu, ko man darīt, jo vai nu viss būs ļoti sūdigi, vai vienkārši sūdīgi, attiecīgi laba iznākuma nav.
Šī visa dēļ mana sirds īsti nespēja funkcionēt un viss ķermenis notirpa tik pretīgi, ka bija sajūta, ka gals klāt.
Protams, patiesībā tas, kas notiek nav pats trakākais, bet man pat mazi sūdi var likt mirt. Neparīk, ka esmu tik jūtīga, nespēju mierīgi pārdzīvot.
Šī diena ir drausmīga. Paldies par uzmanību.

Man negribas lamāties, bet n*h*j to visu. Šī diena pielika punktu tam murgam, jo patīsībā man riebjas skola līdz sirds dziļumiem un eksāmeni riebjas vēl dziļāk. Protams, vislielāko manis nonievāšanu ir pelnījis šīs dienas eksāmens, jo savu 12 gadu laikā franciski neesmu iemācījusies pateikt tik elementāras lietas kā ir kurpes vai bikses un tas ir īpaši zems līmenis. Lielas dusmas uz sevi. Un visvairāk man riebjas visi tie cilvēki, kas reāli ir visi, kuri izejot no eksāmena pirmais ko prasa kā tev gāja, kas bija tajā un tajā uzdevumā. Nu piedrāzt to, jau tā jūties kā sūds un īpaši negribas dzirdēt par to cik ļoti esi atkal nofeilojis. Labi, lai jau tie gudrie apspriežas, bet tādai kā man tās ir vistīrākās mokas, jo tas ir tik pretīgi. Tā ir katra individuāla darīšana kā un ko viņš tai darbā ir rakstījis, tad nafig uzbāzties ar jautājumiem - a ko tu tur rakstīji? Ok, ja esi miljons procentu pārliecināts, ka viss ir pareizi, tad vienalga, bet es neesmu ne gudra ne kāda, man šādus jautājumus vai sarunas dzirdot gribas kārtīgi pa seju iesist tam cilvēkam. Un vēl - nestāsti, ka man viss būs kārtībā un ļoti labi uzrakstīšu, jo es tomēr labāk zinu cik labi es zinu tās lietas un, ja es zinu sūdīgi, tad nav tāds variants, ka pēkšņi man viss super padosies.

Tiešām ļoti nokaitinājuši šie cilvēki šo piecu eksāmenu garumā.

Bet tas ir cauri, piektdien iešu uz izlaidumu un būšu smuka, kaut pašlaik šķiet, ka nebūšu gan, jo reāli man ir tikai kleita, attiecīgi mati man būs vai nu pretīgi vai īpaši pretīgi, kurpes man vēl nav, kosmētiku es lietot nemāku un tas apmēram viss, attiecīgi iešu smukā kleitā, basās kājās un netīriem, copē saņemtiem, matiem. Jes. Nu bāc, kapēc esmu tik negatīvi noskaņota? Ā, pareizi, tas naudas dēļ, jo man riebjas, ka es tērēju tik daudz vecāku naudu, bet stulbākasi ir tas, ka nav iespēju tērēt mazāk un tas mani nereāli kaitina, ļoti gribu vienkārši iet un pofig ko strādāt, lai nav jāprasa vairs viņiem tā manis uzturēšana. Bet šobrīd jauniešiem nav īpaši viegli atrast darbu, attiecīgi nav īsti variantu, jāturpina justies kā sūdam. Ceru, ka pēc izlaiduma jutīšos labāk.

Tagad mēnesi gaidīšu eksāmenu rezultātus, lai varētu iet nošauties, jo rezultātiem būtu jābūt labiem, jo man obligāti jātiek budžetā, tomēr tā kā es sevi pazīstu un man nekur nekad nav labi rezultāti/atzīmes, tad dirsā vien būs.

šodien liku otro eksāmenu no pieciem, nezinu neko, negribu par to runāt, jo jau pavisam noteikti ir apnikuši jautājumi - kā gāja? nu nezinu kā gāja, kā vienmēr un visur, to, kā gāja uzzināšu tikai jūlija vidū, tāpēc nafig to visu, uzrakstīji un viss, nedomāt par to.

Nu lūk, bet pateicoties super pretīgajam laikam, kāds valda Latvijā esmu pamatīgi saaukstējusies un šobrīd ir tāda sajūta itkā es elpotu caur trubu, jo reāli īsti nesanāk paelpot. Eksāmenu rakstot man deguns tik ļoti tecēja, ka šķita, ka tajās eksāmena lapās to degunu arī slaucīšu. Pretīgi. Un protams, kur tad bez klepus, kuru nevar izklepot, bet cenšoties to darīt viss kakls un plaušas nereāli sāp.
Man ir divas dienas, lai izveseļotos, jo pirmdien jau nākamais eksāmens, kurš būs divreiz garāk, attiecīgi nedomāju, ka izturēšu 4 ar pus stundas ar tekošu degunu, jo tā īsti izšņaukt to nevar, bet, ja mēģina, tad tas ir pārāk skaļi, kas traucē pārējos. Un vispār izklausos pēc veca nopīpējušās veča. Super, tieši pats labākais brīdis, kad saslimt.

Bet vismaz gada atzīme man ir labāka kā cerēju, tāpēc, ja kāds no eksāmeniem arī būs jēdzīgā līmenī, tad varbūt būs normāli (šaubos, bet varbūt tomēr).

Un šonedēļ no 5 dienām vismaz trijās no tām esmu lietojusi alkoholu (un pēdējo 7 dienu laikā tās ir bijušas 4 reizes) - lūk ko eksāmeni nodara mūsdienu jaunatnei, viņi iet gremdēt savas bēdas alkoholā, nav pārāk labi tas. Bet tas nav nekas neparasts, ja 5dienas 3os dienā "nekādu problēmu" ir pilns ar jauniešiem, kuri lieto alkoholu, jo visi tikko likuši eksāmenu.

Nu labi, man apnika, neko daudz tāpat nepastāstīju, tagad kāds, kas lasa zinās, ka esmu kārtojusi divus eksāmenus, ka esmu slima un ka lietoju alkoholu. Un viss.

Reizēm ir tādas dienas, kad uznāk lielum lielais besis. Šī ir tā diena. Ir palikušas divas dienas, ko pavadīšu skolas solā mācoties visparastākās zinības, vēl ir laiks saņemt pāris atzīmes un nebūtu jau slikti, ja tās būtu normālas, bet sava lielā beša dēļ esmu kā sēne un neko nedaru. Ļoti nepiemērots laiks.
Ārā šodien tik brīnišķīgs laiks, ka sajūta, ka zeme zem kājām izšķīdīs, jo viss ir slapjš un dubļains, jo lietus nerimstas jau vairākas dienas. Tas tiešām nepalīdz šīs dienas besi aizdzīt.

(Off topic) Jautājums - man ir vērts rakstīt vēstures eksāmenu?

Laikam iešu gulēt, rīt skolā paveikšu visu ekonomikai, pēc skolas uzrakstīšu filozofiju, iemācīšos franču valodas runu un padomāšu par politikas eseju, kas 4dien jāraksta.

Man gribētos te ierakstīt kaut ko vairāk, bet nesaprotu, kas varētu būt tik vērtīgs, lai te to rakstītu. Laikam nekas, jo mana dzīve nav pārlieku interesanta tāpat.

5 nedēļas palikušas, kuras man vēl jāpavada skolā, pēc tām jāuzraksta 5 eksāmeni un viss.
Dīvaina sajūta, ka beidzot arī es būšu pabeigusi to sasodīto skolu, kurā pavadīju 12 savus dzīves gadus, kas reāli ir 2/3 no manas dzīves (līdz šim).
Vienīgais, kas šobrīd man ir jādara, ir jābūt stiprai un nepadoties, jo tik maz palicis, ka nav pat jēga vairs padoties. Visss, mazā Lainīte arī būs ārā no skolas. Protams, augstskolā arī jāmācās, bet tas jebkurā gadījumā ir kaut kas pilnīgi cits.
Tā, tagad man kādus 2 mēnešus vajag mieru un nekādas problēmas, tam man nebūs laika tagad, tāpēc ceru, ka visas problēmas, kas šogad plānoja būt, jau bija februārī un martā (tās bija diezgan sūdīgas problēmas, bet tagad tas ir garām). Tāpēc līdz 14. jūnijam mani nedrīkst nekas satraukt, sarunāts?
Un vispār gribu zināt, kad māsa atbrauks, lai varu sākt skaitīt dienas. :)
Ir labi, tiešām, ir!

Kad sāc domāt, ka viss ir beidzies, ka jāsāk atkal dzīvot, tev galvā iemetas jaunas domas, kuras neliek mierā, neliek mierā tik ļoti, ka jūties vēl sliktāk kā juties sākotnēji, kas bija ļoti slikti.
Tagad jātiek pāri visam.. tāpat viss ir tā kā ir manis pašas vainas dēļ, tāpēc, ja viņš to daļēji izturēja, tad man arī jāiztur. Tā arī nesapratu kāpēc visam tik ļoti vajadzēja sapisties, kurš to prasīja un kāds no tā labums? Jūtu tikai sliktumu, jo viss notiekošais ietekmē vienādi manu emocionālo stāvokli un fizisko. Citādi nevar izskaidrot to, ka šī mēneša laikā skolā esmu bijusi 7 dienas, jo pārējo laiku neesmu spējīga tur atrasties. Šodien pat nebrīnos, ka palika tik slikti, ka mājās bija jābrauc, jo pēdējās 4 dienas jau atkal drusku miru nost... šoreiz gan tas viss man galvā, bet tas neko nemaina.
Patiesībā nekas neko nemaina.. Man ir 2 mēneši no skolas, tad eksāmeni, jācer, ka tikšu līdz tam ar sevi galā, jo pagaidām 3 mēnešos neesmu.
Bet ir tik slikti, ka pat nevienam stāstīt negribas, pat labākā draudzene nezin kas ar mani notiek... bet nevajag arī, tās ir manas problēmas, ar kurām pašai jātiek galā.