I'm young and I'm easily bored

Jau 40 minūtes gaidu, kad daktere mani pieņems. Temperatūra aug, ar katru minūti jūtos aiz vien sliktāk. Bet, nē, man ir jāsēž un jāgaida un jāturpina justies drausmīgi, jo nevienam mani te nevajag.

Diena drausmīga, gulēt aizgāju 7os pēc 3 stundu gara gājiena no vecrīgas līdz mājām, kamēr ārā bija sniegputenis un man kājās bija visnepiemērotākie apavi gan tādam laikam, gan ceļam. Visa nedēļa noveda mani tik tālu, ka mans organisms tika brutāli novājināta, kā rezultātā šodien guļu ar 38.2 temperatūru mājās. Un man sāp kaut kāds orgāns, kura dēļ īsti nevaru pakustēties, protams, sāp arī kājas un mugura no tā ceļa. Kopumā šodien esmu dārzenis, pat līdz toaletei grūtības aiziet. Pie tam normālais termometrs ir pazudis.... kaut gan arī elektroniskais rāda 38.2, kas nozīmē, ka ir dirsā, jo parasti ar 37.5 viņš rāda, ka ir 36.5.... šoreiz gan ceru, ka tas nav vesels grāds, ko tas sūds nerāda pareizi...
Vajadzētu kādu blakus, citādi pat tēju nevaru uztaisīt. Bet man neviena nav...

Šogad bez jebkādiem aizbildinājumiem braukšu uz Positivus festivālu. Pirmajā gadā palaidu garām James, tad ne šogad. Un redzēt gan Editors, gan Hurts būs satriecoši. Vismaz vienz prieks šajā nedēļā.
Tagad katru dienu tētim jāatgādina nopirkt biļeti, varbūt šī mēneša laikā viņš to arī izdarīs. :)

Man ir pārāk smagi šobrīd, tiešām pārāk. Varētu teikt, ka tik smagi nekad nav bijis, it īpaši tik ilgā laika posmā. Jūtos kā strupceļā. Sola jau, ka būs labi, bet līdz tam tik daudz laika vēl jāpavada vienatnē. skatos, kā viņš aiziet un viņa tur jau gaida. 3 dienas neesmu ēdusi, 3 dienas esmu raudājusi, 3 dienas esmu stresā, šodien mans organisms to neiztur, jūtu kā brūku gan fiziski, gan garīgi. Jāsaņem sevi rokās un jāturpina gaidīt... bet bail, ka nesagaidīšu,

Fucking panic attack.
dirsā.

Man ir vēl 3 dienas un šis vakars, lai izdarītu fakin daudz. Nu labi, es jau zināju, ka tā būs, bet man drusku jau apnika. Vismaz šonedēļ varēju izgulēties un nekas cits bez ZPD nebija galvā, jo skola pati par sevi nereāli sūkā.
Mani sāk pārņemt maza panika un nogurums, kam protams, jau biju gatava, bet pat gatavojoties tās sajūtas nav labas.

Un man ļoti gribas aizrakstīt māsai, bet to laikam pēc 2 nedēļām tikai varēšu.

Ā, mana mamma izdomāja, ka šovasar manam brālim jāprecas ar savu draudzeni un, ka nākam vasar man jāprecas ar savu draugu, jo viņai nepatīkot, ka pāri viekārši dzīvo kopā, bet neprecas. Un, ja mēs gribot, dzīvot kopā, tad obligāti jāprecas... wtf? (šis ir vēl trakāk kā tad, kad mamma uz mani pilnā rīklē kliedza cik stulba es esmu un cik ļoti es neko 12 gadu laikā neesmu iemācījusies skolā, jo nevaru atcerēties vienu tēlu no vienas grāmatas, kura tāpat sūkā.)

tā laikam ir kut kāda veida depresijas stradija, kad jaunietis sāk melot vecākiem par to, ka ies izklaidēties piektdienas vakarā, bet tā vietā mājās guļ gultā un ir nožēlojams.

ai, nav pat īsti svarīgi. eju gulēt. nav laika tāpat nekam, pati jau uz to esmu noskaņojusies, zinu, kā būs un nesūdzēšos par to, ka man riebjas rakstīt to stulbo zinātni. Enivej, kā jau teicu nav svarīgi, tikai divas nedēļas un tad viss būs galā, tad atpūtīšos un rakstīšu māsai vēstuli.
Tāpat sūds ir palicis no manas divpadsmit gadus garās skolas dzīves, tāpēc vienalga par to visu, jo esmu pārāk daudz stresojusi šo gadu laikā, lai vēl pēdējo sūdu nostresotu. Es zinu kā viss būs, bet esmu uz visu gatava.
Pofig, 2 lapas ir, eju gulēt, rīt taps vēl 4 lapas.

Es tiešām pieveicu šo nedēļu. izgulējos, sakārtoju sevi un viss ir kārtībā. Izlasīju četras grāmatas šonedēļ, kas ir ļoti daudz un viena pat nebija obligātās literatūras grāmata. Tagad varu iet gulēt, jo viss ir jauki un labi.
Sāksies jauna nedēļa ar jauniem uzdevumiem un jauniem stresiem, bet tāpat tas viss kaut kādā ziņā ir vajadzīgs.
Nu labi, viss.

Es ļoti, ļoti, ļoti gaidu rītdienas pēcpusdienu. Un, nē, nekas jau tāds nenotiks, vienkārši būs beigusies ļoti murgaina nedēļa. Kopš svētdienas nav bijusi nakts, kad būtu ātrāk par 3iem aizgājusi gulēt, vēlākais laikam bija pus 6. Tik ļoti daudz, kas jāpadara, bet nav tam visam laika, tāpēc nākas līdz vēlai naktij to visu darīt. Vēl šovakar ir ļoti daudz jādara, bet rīt pēc vieniem tas viss beigsies. Protams, tas nenozīmē, ka nebūs ko darīt, jo ZPD tik un tā jāraksta, bet vismaz nebūs tā, ka jāizlasa trīs grāmatas, jāuzraksta 4 ieskaites un vēl jādodas uz autoskolu un braukšanām, kas dažreiz ir līdz 9iem vakarā.
Aj, kā es gribu atpūsties... vēl šodiena jāiztur. Tagad ķeršos klāt 10 sērijām Meistaram un Margaritai, protams, ar grāmatu blakus un nu ceru līdz 1iem tikt ar to galā. Un vēl angļu valodā un franču valodā mājas darbi OBLIGĀTI jāuzraksta, kā arī jāiemācās uzrakstīt vēstuli franču valodā. Vispār laikam arī jāuztaisa tāds kā konspekts par tām trim grāmatām, jo negribētu kaut ko aizmirst, kas varētu maksāt man ar nesekmīgu atzīmi literatūrā.
Ā un vispār biš grūti aptvert, ka Freimanis nomiris, nejau, ka man viņš baigi patika, bet nu tomēr... tā dīvaini.
Un vēl varu piebilst to, ka visu šo nedēļu staigāju melnās drēbēs, bez nekāda iemesla, bet kaut kā vairs negribas nekādas krāsas manā apģērbā... melns, pelēks un tumši zils ir viss, ko es nēsāju.

Man jau piecas dienas sāp galva, 3 no tām bija arī temperatūra, nezinu ar kādu slimību mans ķermenis cīnas, bet sanāk labi, jo tā arī neesmu saslimusi.
Šodien beidzot saņēmos un satīrīju māju, tāda miskaste te bija izveidojusies, ka jau pretīgi metās.
Vēl man ir tieši nedēļa, lai samācītos visus ceļa satiksmes noteikumus.
Un vēl man ir vajadzīgi 45ls, bet nav ne jausmas, kur lai tos rauj nedēļas laikā.
Ā, pareizi, vēl man ir jāizlasa "Meistars un Margarita", kas ir uz savām 400lpp.
Un protams, ZPD, kas pēc mēneša jānodod.... laikam jāsāk rakstīt.

Es pat nezinu, ko es gribu pateikt, jo nav pat vērts sūdzēties, man priekšā 4 mēneši, bet tie paies nemanot, tāpēc, lai jau viss iet. (zinu, ka tāpat lielāko daļu no tā laika būšu negulējusi, pārstrādājusies, dusmīga un depresīva, bet ko tur.)

Jau divas dienas cenšos sakārtot sevi, bet vēl aiz vien neesmu neko panākusi. Cenšos izveidot plānu savai dzīvei, bet kaut kā bez panākumiem. Man vēl ir dillema vai rīt iet uz skolu, vai ne, jo no vienas puses nespēšu kārtīgi funkcionēt, ja nebūšu skaidrībā ar sevi, bet no otras puses nav īsti objektīva iemesla neiešanai.
Tā apziņa, ka palikuši apmēram 5 mēneši līdz pabeigšu skolu īsti daudz neko nedod, kaut tas ir nereāli īss laika posms, tomēr nespēju skatīties tik tālā nākotnē, tā pārāk nereāla ir šobrīd.
Man laikam viekārši vajag kaut kādu mērķi, citādi nekam nav jēga, tikai nervus bendēju. Dod kādu zīmi, ka manai dzīvei ir jēga un ir kaut kas uz ko tiekties!

Shodien ir skumja diena. Pat kaartiigi neatvadiijos, bet peec paaris stundaam tam vairs nebuus noziimes. Katru reizi, kad vinja brauc prom ir tik skumji, bet jaasaak pierast. Negribu shodien neko dariit, negribu skolaa seedeet 8 stundas, negribu uz braukshanu iet, neko. Bet paldies, ka biji, vismaz uz kaadu briidi.

Ir četri no rīta, šajā gadā ir palikušas 44 stundas, bet gada beigas nav gluži tik labas kā plānoju. Atceros, ka šis gads sākās slikti, tāpēc domāju, ka viss gads tāds būs, bet par laimi nebija. Tikai daļēji. Jā, pāris reizes gandrīz izšķīros ar draugu un vēl pāris reizes gribēju beigt dzīvot. Bet ko tur daudz, tūlīt jauns gads, kurš pieļauju, ka būs tik pat pilns ar notikumiem kā šis. Nesolu, ka pēkšņi mainīšu sevi sākoties nākamajam gadam, bet ceru, ka neizdarīšu kaut ko īpaši stulbu. Šonakt varu pārdomāt un paanalizēt šo gadu, saprast labo un slikto un varbūt censties kaut ko salikt pa plauktiņiem.
Tāpat neviens šo te nelasa, tāpēc nav svarīgi cik nesakarīga esmu. Atā. (Turpināšu adīt)

P.S. Ā, jā, šodien biju teikā.. man nebija līdzi ne santīma, ne arī telefona un man kājās pat zeķes nebija. Un es gāju kādu pusstundu un histērijā raudāju. Vēl es skrēju pakaļ mašīnai, kura bija mana vienīgā cerība tikt mājās. Bet es nenoķēru to māšinu. Vēl aiz vien galva sāp no lielās raudāšanas. Vai tiešām es esmu normāla, ja kāpju ielas vidū ārā no mašīnas?

Diena galiigi garaam. Seezhu vieniitii Veermaniitii un gruzos, jo shodien jau atkal naaca atklaasme par to cik stulba esmu un, jaa, esmu ljoti stulba. Man laikam vienkaarshi vajag paraudaat vai paballeeties, vai abus, jo tas parasti uz kaadu laiku aizdzen to depresiju, kas visu laiku manii ir, bet, kurai neljauju izpausties, kaa tai gribeetos. It iipashi, ka tagad ir smuks sniegs un Zsveetku sajuuta, bet mana ieksheejaa stulbiiba neljauj par to priecaaties tik ljoti cik vajadzeetu.

Es īsti nesaprotu, kāpēc es visu laiku turpinu te rakstīt, kaut ļoti labi saprotu, ka es nemāku nedz rakstīt, nedz vispār izvērst savas domas kādos normālos teikumos. Lielākoties visss, ko es rakstu ir sūds. Un skola ir ļoti labs piemērs tam, ka es NEMĀKU rakstīt. Nožēlojami.
Bet par citu tēmu, es gribēju pateikt, ka esmu novesta tik tālu, ka āda ir kļuvusi pelēcīgi zilgana, kas nav nekas skaists, pat krāsotie mati nedod pārliecību, ka manī ir kāda dzīvība. Man ir miega trūkums, normāla uztura trūkums un smadzeņu trūkums. Tas viss kopā saliek vienu nožēlojamu 12. klasi, kur es vienīgi varu būt zombijs. Pretīgi. Un ir tiešām ļoti grūti papriecāties, kaut par tiem sīkumiem. Ja es kādreiz smejos tas ir dēļ mana vājprāta, nevis tiešām kaut kā smieklīga.
Vienīgais, ko laikam gribētu būtu viena gara pastaiga ar kādu, kurš to gribētu (tikai nav neviena). Jo tagad šitai sniegotajā ziemā iziet ārā būtu tas, ko vajag, lai manī iepūstu kāda dzīvības dvaša.

Šodien ļoti gribējās kaut ko darīt, bet nekā. Toties man tagad ir depresonis, jo man ļoti gribas ēst, bet nav ko un rīsus es vairs nevārīšu no kā es pārtieku pēdējo nedēļu.. Es gribu ēst, bet īsti nezinu ko tieši ēdamu es gribu, kas padara visu vēl grūtāk. Besis. Bet tas atkaj jau tāpēc, ka uz skolu neeju un mājās ir garlaicīgi. Bet man 4dien bija jāguļ, 5dien bija temperatūra un 6dien bija literatūrā jābūt izlasītai grāmatai, kuru neesmu izlasījusi. nākamnedēļ ir 3 dienas skolas, kas nav traģiski. (tikai ātri jāpabeidz tās 200lpp no A.Upīša "Zelta" un franču valodā kaut kāda novele un viss pārējais būss mierīgi)
Un vēl es gribu drusku paballēties, jo, jā, patiesībā man ļoti to patīk darīt.
Bet es sāku iet autoskolā, kas ir jauki un varbūt nākamā gada sākumā jau dabūšu tiesības un būšu ūber kruta. jā.

Es sev šodien nez kapēc kaitinu. Bet tas tā. Tas, kas mani vairāk šodien uztrauc ir vēl lielāks sūds. Kaut kādās atmiņas, kaut kādas domas, kaut kāds sviests. Dīvaini. Bet tā nu man reizēm ir, ka redzu kādu ļoooti sen aizmirstu cilvēku un nezināmu iemeslu dēļ gribas parunāties, kaut pieļauju, ka otrs cilvēks to nevienā galā negrib. tā nu es te kaut ko ņemos un nekur tālu netieku. Stulbi.
Bet man rīt ir matemātikā ieskaite un jāatkārto visi tie logoritmi, kas man diezgan patīk. (patīk logoritmi, nevis tagad kaut ko atkārtot, jo reāli gribas gulēt)
Un šodien bija pretīgs laiks, skolā izbesījos, bet tam visam pa virsu visus brīvos brīžus pavadīju skolas bibliotēkā (tas jau tā kā pagājušajā gadā, kad katru starpbrīdi pazudu un nokavēju katras stundas sākumu, bet neviens tā arī neuzzināja, kur biju. Ha. Neuzzinās vēl aiz vien), un man vispār īpaši neprasās rakstīt kaut kādu zpd.
Beeet ko tur.
Šodien vairs negruzīšos un viss kruti, logoritmi mani gaida.
Un es gribu ar kādu parunāties, lai tā dzīvīgāk. (un pateicoties 5dienai man vēl nav depresonis uznācis virsū, paldies)

"SHE’S THE GIRL THAT HAS A FEW BEST FRIENDS & DOESN’T NEED ANYMORE, THE GIRL THAT LAUGHS THE HARDEST AT HER OWN JOKES. SHE’S THE GIRL THAT WILL HANG UP ON YOU, BUT THEN CALL YOU RIGHT BACK & SAY SORRY. SHE’S THE GIRL WHO WILL NEVER LEAVE YOUR SIDE WHEN YOU NEED HER, THE GIRL WHO WILL GO OUT OF HER WAY TO CHEER YOU UP. SHE’S THE GIRL WHO NEVER SLEEPS WITHOUT HER TEDDY BEAR BY HER SIDE, SHE’S THE GIRL WHO SAYS SHE ISN’T TICKLISH, BUT REALLY IS. SHE’S THE GIRL WHO WILL NOT GIVE UP ON YOU IF SHE REALLY BELIEVES IN YOU. SHE’S THE GIRL WHO BELIEVES IN LOVING SOMEBODY FOREVER."

Pēdējās divās naktīs esmu kopā gulējusi 29 stundas. Eju gulēt tieši 12os un ceļos tiešu pus 3os. Un sapņi, kādus sapņoju ir nereāli. Pie tam es sapņoju vismaz kādus 4-5 sapņus un visus atceros, no abām naktīm. Un vēl es nejūtos pārgulējusies, kā parasti jūtos, ja pārāk daudz guļu vienā naktī. Kaut kas dīvains ar mani notiek.
BET blakus tam, ka guļu daudz, neesmu izkustējusies no mājas un izdarījusi svarīgāko lietu, ko šonedēļ vajadzēja izdarīt un par to es šodien jūtos slikta māsa un jutīšos slikti visu laiku, jo pa vienu dienau (it īpaši svētdienu, kad vēstules neiet) vēstule neaizsūtīsies. Ļauju sevi iekaustīt.