![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man vakar likās, ka būs te tik daudz, ko teikt, bet atkal, kad beidzot gribu to visu uzrakstīt, tas nešķiet svarīgi. Vakar runājot ar labāko draudzeni nonācām pie secinājuma vai drīzāk nodefinējām manu komunikācijas problēmu. Te to vairs negribu stāstīt, bet fakts, kā tāds.
Bet par ko tomēr gribu rakstīt ir par runāšanu, sarunām un dialogu veidiem. Esmu sapratusi, ka mana māksla būt labai klausītājai slēpjas tajā, ka spēju izolēt sevi. Tas ir tā, ka, ja agrāk man kāds stāstīja kaut ko ļoti garu un man pilnīgi neinteresējošu es visai ātri centos šo stāstījumu pārtraukt (bet man riebjas, ja mani pārtrauc, tāpēc to cenšos pati nepielietot). Tātad tagad es varu klausīties un klausīties, un esmu sapratusi, ka stāstītājam pietiek, ja ik pa laikam pasaku "mhm" vai "nu, jā, interesanti/dīvaini(utt)", vai taisīt dažadas sejas izteiksmes, kas norāda uz to, ka ieinteresēti klausos. Kamēr tajā laikā spēju domāt par savām lietām. Un patiesībā to pielietoju ne jau tāpēc, ka man neinteresē, ko šis cilvēks saka, bet tas, kā to saka. Ja 20min spēj neapstājoties runāt un runāt, un paspēt pāriet no vienas tēmas pie citas pat nedodot iespēju man izteikt savas domas, tad ir skaidrs, ka īpaši vairs necenšos, ļaujos tai runai un, kad tā beidzas, ķeru kaut mazu mirkli, lai paspētu izstāstīt savu sakāmo, līdz mani pārtrauc, lai turpmākās 20min runātu par to, ko paspēju pateikt divos teikumos.
Vēl par runāšanu, mēs ar manu vīrieti esam nonākuši pie visai interesanta sazināšanās veida, kas ir sava veida dialogs, bet tas drīzāk sastāv no diviem monologiem, jo dialogā viens otram mēdz atbildēt pa tēmu, kamēr mēs varam stāstīt viens otram savas lietas un saruna virzās uz priekšu, jo man pārāk neintersē viņa lidmašīnas vai riteņa detaļas, kamēr viņam neinteresē manas skolas lietas vai stāsti par draudzenēm, kā rezultātā varam viens otram stāstīt to, ko gribam, kamēr otram nav jābesās, ka par to negrib runāt.
Un tomēr, lai arī es pozicionējos kā klusa un nerunīga, patiesībā ar pareizajiem cilvēkiem es varu būt pati runīgākā.
Bet par ko tomēr gribu rakstīt ir par runāšanu, sarunām un dialogu veidiem. Esmu sapratusi, ka mana māksla būt labai klausītājai slēpjas tajā, ka spēju izolēt sevi. Tas ir tā, ka, ja agrāk man kāds stāstīja kaut ko ļoti garu un man pilnīgi neinteresējošu es visai ātri centos šo stāstījumu pārtraukt (bet man riebjas, ja mani pārtrauc, tāpēc to cenšos pati nepielietot). Tātad tagad es varu klausīties un klausīties, un esmu sapratusi, ka stāstītājam pietiek, ja ik pa laikam pasaku "mhm" vai "nu, jā, interesanti/dīvaini(utt)", vai taisīt dažadas sejas izteiksmes, kas norāda uz to, ka ieinteresēti klausos. Kamēr tajā laikā spēju domāt par savām lietām. Un patiesībā to pielietoju ne jau tāpēc, ka man neinteresē, ko šis cilvēks saka, bet tas, kā to saka. Ja 20min spēj neapstājoties runāt un runāt, un paspēt pāriet no vienas tēmas pie citas pat nedodot iespēju man izteikt savas domas, tad ir skaidrs, ka īpaši vairs necenšos, ļaujos tai runai un, kad tā beidzas, ķeru kaut mazu mirkli, lai paspētu izstāstīt savu sakāmo, līdz mani pārtrauc, lai turpmākās 20min runātu par to, ko paspēju pateikt divos teikumos.
Vēl par runāšanu, mēs ar manu vīrieti esam nonākuši pie visai interesanta sazināšanās veida, kas ir sava veida dialogs, bet tas drīzāk sastāv no diviem monologiem, jo dialogā viens otram mēdz atbildēt pa tēmu, kamēr mēs varam stāstīt viens otram savas lietas un saruna virzās uz priekšu, jo man pārāk neintersē viņa lidmašīnas vai riteņa detaļas, kamēr viņam neinteresē manas skolas lietas vai stāsti par draudzenēm, kā rezultātā varam viens otram stāstīt to, ko gribam, kamēr otram nav jābesās, ka par to negrib runāt.
Un tomēr, lai arī es pozicionējos kā klusa un nerunīga, patiesībā ar pareizajiem cilvēkiem es varu būt pati runīgākā.
calm