![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bet ja godīgi, man ļoti pietrūkst rakstīšana. nezinu kāpēc, bet pēdējos gadus aiz vien mazāk tam atrodas laiks. Esmu jau pieaugusi un tieku ar saviem dēmoniem galā tāpat? nezinu, bet reizēm tāpat galva tik pilna, ka prasās vien uzrakstīt, bet laikam visbiežāk laiku tam neatrodu un tad jau aizmirstas. Pieaugušo dzīve? Es nezinu, ko tas nozīmē. Tāpat dzīvoju pie vecākiem, esmu gan nomainījusi istabu pret brāļa istabau, savā veicu remontu. izskatās, ka vēl kādu laiku vecāku māju nepamentīšu. Mūsdienu trends vai vienkārši man ir problēmas? Man laikam ir daudz jautājumi, maz atbildes..bet nav arī kam prasīt atbildes. Tas gan nav nekas jauns laikam, pēdējos 15 gadus (+/-) atceros sevi vienu, bez cilvēkiem apkārt. Ok, bija viens posms dzīvē, kad apkārt bija cilvēki un šķita, ka visi var būt draugi, bet tas kaut kā ātri pazuda līdz ar vidusskolu. un vidusskola jau bija ļoti sen.
Es vairs neatceros par ko sāku rakstīt, bet aizpļāpājos par to pašu, ko vienmēr. Ha, pasūdzos, ka nav draugu. nez kā šīs sūdzības uztvertu mani draugi. Jāsaprot, ka man ir draugi, kādi 4 kopā laikam. No kuriem ar vienu pavadau 25/8 un pārējās 3 ir occasionally aktuālas, jeb kad viņām izdevīgi. Ja pasēžu pāris dienas mājās, un dēmoni izdomā ielīst smadzenēs, tad vēl aiz vien nav pie kā doties, kam pasūdzēties, mans viens vienīgais tikai pasaka, ka man ir psihiskas problēmas un ar pārājām 3 nemaz neprasās komunicēt. Bet tajā pašā laikā es sapņoju par jaunu cilvēku ienākšānu manā dzīvē, bet laikam jau paši tāpat vien neuzaicināti nenāks, lai arī gaidu neaicinātus. Es pie sevis domāju - eu, es gribētu ar tevi draudzēties! Bet dzīvē? ha, es tikai kautri atbildu uz jautājumiem par maniem piedzīvojumiem ceļojot un tad "negribu traucēt" cilvēku un vienkarši sačakarēju visas iespējas dziļākai komunikācija.
Tad vienā brīdī man likās, ka ceļošana varētu man palīdzēt. Daļēji palīdz, bet tai socializēšanāš punktā baigi nekas nemainās, tāpat bail no cilvēkiem, tāpat tos negribu traucēt, tāpat neredzu jēgu prasī lietas, kuras pati varu noskaidrot saviem spēkiem. Un..ja blakus ir cilvēks, kurš ir sociālākais cilvēks uz pasaules, pašai nemaz nav jāiespringst. un rezultātā, neesmu mainījusi savas saskarsmes spējas. Arī strājot bārā, kur sanāk ar ļoti daudz cilvēkiem runāt, dienas beigās jūtos, ka esmu runājusi darba pienākumu dēļ, nevis reālas komunikācijas attīstības dēļ. Maiņa beidzās un esmu atpakļ savā galvā, pati ar sevi un cilvēki ar ko pirms pusstundas esmu smējusies un jokojusi šķiet sveši un bailīgi un iet klāt un runāt ar viņiem šķiet kārtējā uzbāžanās.
Daudz problēmas cilvēkam galva, bet laikam jau mums visiem tā. nav tā, ka citi ir 100% pārliecināti un ideāli. visiem ir galvā huiņas, tikai ne visi to uzliek uz papīra (vai uzdrukā virtuālā ierakstu vietnē, kuru tāpat neviens nelasa).
Principā tas, ko gribēju pateikt, ir, ka pietrūksts rakstīšāna, lai arī nemāku, bet gribas. Vajag vairāķ rakstī, un laikam vajag vēl ļoti daudz vairāk rakstī, lai cilvēki arī grib lasīt. Bet šodien man pietiek šeit.
Bet, ja godīgi, man dzīve ir skaista un laba un es daru lietas par kurām sapņoju un principā ir daudz lietas, kuras ir labākas kā būtu gaidījusi, kādas tās būs 25 gadu vecumā.
Es vairs neatceros par ko sāku rakstīt, bet aizpļāpājos par to pašu, ko vienmēr. Ha, pasūdzos, ka nav draugu. nez kā šīs sūdzības uztvertu mani draugi. Jāsaprot, ka man ir draugi, kādi 4 kopā laikam. No kuriem ar vienu pavadau 25/8 un pārējās 3 ir occasionally aktuālas, jeb kad viņām izdevīgi. Ja pasēžu pāris dienas mājās, un dēmoni izdomā ielīst smadzenēs, tad vēl aiz vien nav pie kā doties, kam pasūdzēties, mans viens vienīgais tikai pasaka, ka man ir psihiskas problēmas un ar pārājām 3 nemaz neprasās komunicēt. Bet tajā pašā laikā es sapņoju par jaunu cilvēku ienākšānu manā dzīvē, bet laikam jau paši tāpat vien neuzaicināti nenāks, lai arī gaidu neaicinātus. Es pie sevis domāju - eu, es gribētu ar tevi draudzēties! Bet dzīvē? ha, es tikai kautri atbildu uz jautājumiem par maniem piedzīvojumiem ceļojot un tad "negribu traucēt" cilvēku un vienkarši sačakarēju visas iespējas dziļākai komunikācija.
Tad vienā brīdī man likās, ka ceļošana varētu man palīdzēt. Daļēji palīdz, bet tai socializēšanāš punktā baigi nekas nemainās, tāpat bail no cilvēkiem, tāpat tos negribu traucēt, tāpat neredzu jēgu prasī lietas, kuras pati varu noskaidrot saviem spēkiem. Un..ja blakus ir cilvēks, kurš ir sociālākais cilvēks uz pasaules, pašai nemaz nav jāiespringst. un rezultātā, neesmu mainījusi savas saskarsmes spējas. Arī strājot bārā, kur sanāk ar ļoti daudz cilvēkiem runāt, dienas beigās jūtos, ka esmu runājusi darba pienākumu dēļ, nevis reālas komunikācijas attīstības dēļ. Maiņa beidzās un esmu atpakļ savā galvā, pati ar sevi un cilvēki ar ko pirms pusstundas esmu smējusies un jokojusi šķiet sveši un bailīgi un iet klāt un runāt ar viņiem šķiet kārtējā uzbāžanās.
Daudz problēmas cilvēkam galva, bet laikam jau mums visiem tā. nav tā, ka citi ir 100% pārliecināti un ideāli. visiem ir galvā huiņas, tikai ne visi to uzliek uz papīra (vai uzdrukā virtuālā ierakstu vietnē, kuru tāpat neviens nelasa).
Principā tas, ko gribēju pateikt, ir, ka pietrūksts rakstīšāna, lai arī nemāku, bet gribas. Vajag vairāķ rakstī, un laikam vajag vēl ļoti daudz vairāk rakstī, lai cilvēki arī grib lasīt. Bet šodien man pietiek šeit.
Bet, ja godīgi, man dzīve ir skaista un laba un es daru lietas par kurām sapņoju un principā ir daudz lietas, kuras ir labākas kā būtu gaidījusi, kādas tās būs 25 gadu vecumā.