Interesanti. Man šajā laikā neizrakstās un nepazūd, bet pirms dažām dienām patiešām domāju - nav tādas pildspalvas, kādu vajag.
Es gan būtu gribējusi zīmēt, nevis pierakstīt.

Sarežģīti noformulēt jautājumu, jo man totāli pietrūkst par tālāk sekojošo jebkādas savas izpratnes.
Kā Tu spēj salikt blakus kristīgo ticību un taro kārtis? Kāds vispār ir Tavs points par taro kārtīm, un atsevišķi par vietām Rakstos (kurus gandrīz neesmu lasījis), kur norādīts, ka tas nav legit.

Labi pazīstama, visādi advancēta draudzene, kas tagad ir mūks pareizticīgo klosterī Grieķijā, ir mani brīdinājusi mest lielu loku taro, kā tumšās puses portālam (neveiklais eifēmisms ir mans).

Man mīļš cilvēks, kas ir gaišs un kristāldzidrs, ļoti viegli veido attiecības ar taro, un tas manī rada pretrunas par to, kas ir taro.

(Reply to this) (Thread)

Man tas ir poētiski psihologisks pārdomu instruments. līdzīgi piem kā roršaha teksts Vai daudzās mākslas terapijās izmantotās intuīcijas kārtis. Uz katras kārts ir kāds arhetips Vai cilvēka dzīvē iespējama situācija.

Es nenodarbojos ar magiju, ja neskaita lūgšanas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā kā atsaitēti no taro kāršu definētās nozīmes?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šķiet, pat nebija jēga jautāt - tāpat neiebraukšu - pārāk domāju kastītēs.
Paldies, ka mēgināji :)

(Reply to this) (Parent)

ko tu uzskati par definēto nozīmi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Katras kārts nozīmi, atkarībā no konteksta un kombinācijām, pēc jau definētās taro sistēmas. Sanāk kā jautājumu uzdošana. Tā es to biju sapratis, un nepiedalos, jo te mans kompass beidzas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav tādu definēto nozīmju. ir kaut kāda it kā teritorija un tradīcija, bet galīgā interpretācija - vai kārts saka, ka tu satiksi tumšu garu svešinieku, vai arī to, ka vajag vairāk vērot un mazāk kontrolēt - ir atkarīgas no tā, kā kāršu licējs saprot dzīvi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet tad tomēr sanāk, ka no kārtīm tiek iegūta kāda informācija.
Tas man ir tas sarkanais karodziņš.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ok, palabošu - ne tieši no kārtīm kā zīlējot, bet kā instruments psihoanalīzei. Tā kļuva beidzot kas skaidrāks.

(Reply to this) (Parent)

vai tu kaut kādu informāciju par sevi neiegūsti katrā sarunā un no katras ainavas? kārts ir naratīvs, kas palīdz aplūkot savu prātu no pašam negaidītas perspektīvas.

(Reply to this) (Parent)

Šur tur kristietībai ir arī problēmas ar psiholoģiju. Iespējams, gan taro, gan psiholoģija var kārdināt cilvēku noiet no pazemības un paļāvības ceļiem, bet man visu laiku ir atvērts neatbildēts jautājums, vai tiešām Dievs būtu mūs gribējis un iecerējis par tādiem, kuri paši nedomā, neizvēlas, bet tikai izpilda? Tā, ka visi vienu identisku programmu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manā gadījumā tā ir tupa piesardzība neielīst pelēkajā zonā, ja pats nezinu droši (sic!) un "tā man ir teikts". Jo nedrošāks savā ticībā, jo vairāk bail nomaldīties.
To vēroju vēl izteiktāku pie dogmatiskajiem kristiešiem, kurus apstākļu dēļ sanāk ik pa laikam satikt. Tur dažbrīd ir tāda "bijības" pakāpe, ka šķiet, viņi tic bailēm, un pēctam tikai - Dievam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kas ir peléká zona? tá ir vieta, kur valda tevis paša bailes un dusmas, un frustrācija, nevis mīlestība. var, protams, domāt par dēmoniem kā mītiskām būtnēm un no tiem baidīties, bet jo ātrāk mēs pāŗstāsim baidīties paši no sevis, jo ātrāk atgriezīsimies no "grēkiem"... tie tumsas uzbrukumi ir vienkārši nepabaroti jēri, kas brēc mūsos pašos. dēmons ir kaut kāds grēkāzis, lai pašam nevajadzētu uzņemties atbildību par saviem prāta veidojumiem. tumsa, šumsa. kas paslēpies zem gultiņas.

(Reply to this) (Parent)

un protams, nelien "pelēkajā zonā" bez Dieva ieročiem vai uzticamiem pavadoņiem, ja jūti, ka pašam trūkst spēka.
katrā ziņā paldies tev par šiem komentāriem jo kaut kā palīdzēja sakārtot pašai savu pasaules uzskatu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies Tev, par šo sarunu. Būs ko vēlāk te ielūkoties, pakalibrēt skatpunktu :)

(Reply to this) (Parent)

nu manā izpratnē visas kristīgās dogmas pieprasa nemitīgu PRAKSI. lūgšana, sirds izmeklēšana, atgriešanās. piedošana tuvākajam. sarunas ar priesteri. kalpošana. kopā būšana. turklāt nevis kā ārēju, imitētu darbību, bet - no dziļumiem. tam kā palīgs ir sakramenti, kas rada enerģiju, palīdz caur rituālu, bet jo dziļāka ir pašizpratne, jo dziļāk Tevī var ienākt sakraments, savādāk tu vari kļūt par mērkaķi un liekuli.
baznīca ir aizdomīga pret visu, bet es to nekomentēšu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā. Vienīgi - kas ir mērķis? Izglābta dvēsele, rīkošanās pēc augstākajām morālajām, ētiskajām normām, vai arī būt kristietim. Viens - vai, nedefinējot sevi kā kristieti, pirmais ir iespējams? (Manuprāt, tam tā vajadzētu būt, jo nevar būt, ka daļa cilvēces dzīvo bez iespējas atgriezties, jo neko nav dzirdējuši kristīgo mācību.) Otrs - vai, ja pieņem kristīgo mācību kā sev derīgu, drīkst tā interpretēt pēc sajūtas, iekšējā morālā kompasa? Ja drīkst, tad - kur sākas un beidzas noteiktās, skaidrās atbildes. Kurš "manuprāt" zina labāk?
Es sev bieži uzdodu šos jautājumus, un savā priekšā pagaidu risinājums ir ar baznīcu nesaistītas personiskas attiecības ar Dievu un Jēzu. Tas varbūt ir apgrēcīgi, tomēr iekšpusē viss žņaudzas un es nevaru turpināt, kad draudzē aiz labas sirds un visdziļākajā cilvēku mīlestībā un rūpē piedāvā, teiksim, dziedināt homoseksualitāti. Vai, piemēram, aizlūgumi ar detaļām par trešo personu.
Laicīgā ētika manī šobrīd ir pilnīgi bloķējusi atvērtību baznīcai, un draudzes man patiešām pietrūkst. Tāpēc interesanti, kā citiem veicas reālā praksē, kas tā arī definēta - kristīgā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

viss tavs apsvērums protams ir labs strupceļa demonstrējums, bet, domājot duālismā tālāk tikt arī nav iespējams. ticība kā tāda jau ir pirmais solis ārpus šīs sistēmas. es domāju, realitātei un arī cilvēka dvēseles alkām un procesiem un attiecībām ar Dievu ir daudz hologrāfiskāks raksturs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un draudzi var lūgt un saņemt jaunu

(Reply to this) (Parent)