Manā gadījumā tā ir tupa piesardzība neielīst pelēkajā zonā, ja pats nezinu droši (sic!) un "tā man ir teikts". Jo nedrošāks savā ticībā, jo vairāk bail nomaldīties.
To vēroju vēl izteiktāku pie dogmatiskajiem kristiešiem, kurus apstākļu dēļ sanāk ik pa laikam satikt. Tur dažbrīd ir tāda "bijības" pakāpe, ka šķiet, viņi tic bailēm, un pēctam tikai - Dievam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kas ir peléká zona? tá ir vieta, kur valda tevis paša bailes un dusmas, un frustrācija, nevis mīlestība. var, protams, domāt par dēmoniem kā mītiskām būtnēm un no tiem baidīties, bet jo ātrāk mēs pāŗstāsim baidīties paši no sevis, jo ātrāk atgriezīsimies no "grēkiem"... tie tumsas uzbrukumi ir vienkārši nepabaroti jēri, kas brēc mūsos pašos. dēmons ir kaut kāds grēkāzis, lai pašam nevajadzētu uzņemties atbildību par saviem prāta veidojumiem. tumsa, šumsa. kas paslēpies zem gultiņas.

(Reply to this) (Parent)

un protams, nelien "pelēkajā zonā" bez Dieva ieročiem vai uzticamiem pavadoņiem, ja jūti, ka pašam trūkst spēka.
katrā ziņā paldies tev par šiem komentāriem jo kaut kā palīdzēja sakārtot pašai savu pasaules uzskatu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies Tev, par šo sarunu. Būs ko vēlāk te ielūkoties, pakalibrēt skatpunktu :)

(Reply to this) (Parent)