nu manā izpratnē visas kristīgās dogmas pieprasa nemitīgu PRAKSI. lūgšana, sirds izmeklēšana, atgriešanās. piedošana tuvākajam. sarunas ar priesteri. kalpošana. kopā būšana. turklāt nevis kā ārēju, imitētu darbību, bet - no dziļumiem. tam kā palīgs ir sakramenti, kas rada enerģiju, palīdz caur rituālu, bet jo dziļāka ir pašizpratne, jo dziļāk Tevī var ienākt sakraments, savādāk tu vari kļūt par mērkaķi un liekuli.
baznīca ir aizdomīga pret visu, bet es to nekomentēšu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā. Vienīgi - kas ir mērķis? Izglābta dvēsele, rīkošanās pēc augstākajām morālajām, ētiskajām normām, vai arī būt kristietim. Viens - vai, nedefinējot sevi kā kristieti, pirmais ir iespējams? (Manuprāt, tam tā vajadzētu būt, jo nevar būt, ka daļa cilvēces dzīvo bez iespējas atgriezties, jo neko nav dzirdējuši kristīgo mācību.) Otrs - vai, ja pieņem kristīgo mācību kā sev derīgu, drīkst tā interpretēt pēc sajūtas, iekšējā morālā kompasa? Ja drīkst, tad - kur sākas un beidzas noteiktās, skaidrās atbildes. Kurš "manuprāt" zina labāk?
Es sev bieži uzdodu šos jautājumus, un savā priekšā pagaidu risinājums ir ar baznīcu nesaistītas personiskas attiecības ar Dievu un Jēzu. Tas varbūt ir apgrēcīgi, tomēr iekšpusē viss žņaudzas un es nevaru turpināt, kad draudzē aiz labas sirds un visdziļākajā cilvēku mīlestībā un rūpē piedāvā, teiksim, dziedināt homoseksualitāti. Vai, piemēram, aizlūgumi ar detaļām par trešo personu.
Laicīgā ētika manī šobrīd ir pilnīgi bloķējusi atvērtību baznīcai, un draudzes man patiešām pietrūkst. Tāpēc interesanti, kā citiem veicas reālā praksē, kas tā arī definēta - kristīgā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

viss tavs apsvērums protams ir labs strupceļa demonstrējums, bet, domājot duālismā tālāk tikt arī nav iespējams. ticība kā tāda jau ir pirmais solis ārpus šīs sistēmas. es domāju, realitātei un arī cilvēka dvēseles alkām un procesiem un attiecībām ar Dievu ir daudz hologrāfiskāks raksturs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un draudzi var lūgt un saņemt jaunu

(Reply to this) (Parent)