|
Dec. 7th, 2020|05:13 pm |
Jā. Vienīgi - kas ir mērķis? Izglābta dvēsele, rīkošanās pēc augstākajām morālajām, ētiskajām normām, vai arī būt kristietim. Viens - vai, nedefinējot sevi kā kristieti, pirmais ir iespējams? (Manuprāt, tam tā vajadzētu būt, jo nevar būt, ka daļa cilvēces dzīvo bez iespējas atgriezties, jo neko nav dzirdējuši kristīgo mācību.) Otrs - vai, ja pieņem kristīgo mācību kā sev derīgu, drīkst tā interpretēt pēc sajūtas, iekšējā morālā kompasa? Ja drīkst, tad - kur sākas un beidzas noteiktās, skaidrās atbildes. Kurš "manuprāt" zina labāk?
Es sev bieži uzdodu šos jautājumus, un savā priekšā pagaidu risinājums ir ar baznīcu nesaistītas personiskas attiecības ar Dievu un Jēzu. Tas varbūt ir apgrēcīgi, tomēr iekšpusē viss žņaudzas un es nevaru turpināt, kad draudzē aiz labas sirds un visdziļākajā cilvēku mīlestībā un rūpē piedāvā, teiksim, dziedināt homoseksualitāti. Vai, piemēram, aizlūgumi ar detaļām par trešo personu.
Laicīgā ētika manī šobrīd ir pilnīgi bloķējusi atvērtību baznīcai, un draudzes man patiešām pietrūkst. Tāpēc interesanti, kā citiem veicas reālā praksē, kas tā arī definēta - kristīgā. |
|