Es atnācu pateikt,
ka tev viss būs labi.
Nemierinu
un nemāžojos -
"būs labi" ir tas tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām
nelaimīgos.
Es zinu -
ap tevi ir tumsa
tā savilkusies,
ka neredzi izstieptu roku.
Man ir ticībai līdzīga
nojauta,
ka viss būs labi.
Pie manis
to pasacīt atnāca stariņš,
kas jau ir pārcirtis
tavu tumsu.
Ar savu ticību
tev ir jāpalīdz viņam
no iekšas
atliekt tās
šausmīgās knaibles.
Stariņš nopūtās -
tu vairs neticot,
ka ir ticība.
Stariņš sūtīja mani
parādīt tev,
ka ticība
pastāv.

kurš to būtu domājis, ka šis rudens spēj mani valdzināt ? un vai viņš ir vienīgais, kurš to dara ? nevaru saprast, vai par laimi tā ir, vai arī tomēr skumji.
vakardien, ar viņiem visiem esot kopā, tā it kā neitrāli, kā jau vienmēr, tomēr kopā, pārņēma tā jaukā sajūta. tāda, kura būtu jauki, ja būtu biežāk un ar visiem. tomēr labi jau apzinamies, ka, ja tā būtu, tad tā vairs nebūtu tā sajūta.
šodien angļu valodas konkursā esejas tēma bija par to, ka our attitude to life is the key to success. jāatzīst, trīssimts vārdos nepratu ieļauties. rakstīju visu, kas mirklī skrēja prātā, par citroniem un shitiem ar. ehh, mans plāniņš/ķēpa arī jāatzīst bija nesalīdzināms ar pārējo cilvēkveidīgo melnrakstiem.
jāizdomā, ko šajā nedēļā jāpaveic, citādi tāds nekvalitatīvi nobumbulēts laiks sanāks, kurš mani pašu vedīs uz sajukuma robežas, kura kaut kur netālu aiz horizonta jau rēgojas.
ir gads rinķī. jāatzīst, vairāki gadi. un ir situācijas, nē, mazas dzīves lietiņas, tik mazas vien kā saspraudītes, kuras te vēl aiz vien ir. pa brīdim, dienai, mēnešiem, gadiem nozūd. tad atkal parēgojas un pazūd. cerams, pēc gadiem desmit, mazas saspraudītes vēl aiz vien kā mazas saspraudītes arī lūkosies.