spilgti, radoši, oriģināli

12:18pm: Noklausītās sarunas
Izdomāju, ka varētu sākt šeit pierakstīt paslepus un nejauši noklausītās sarunas savā dzīvē.

#saruna nr. 1

Vakar stāvēju uz ietves un gaidīju, kad luksoforā iedegsies zaļā gaisma, lai varu turpināt iesākto ceļu. Blakus man stāvēja divi jaunieši - zēns un meitene. Izskatījās, ka nav savā starpā cieši pazīstami, un tas varētu būt viens no viņu pirmajiem randiņiem. "Es vispār nedzeru," teica puisis. "Nesen darbā bija ballīte, nē, nu, kāda tur ballīte, patiesībā bēdīgs notikums, kolēģis gāja prom no darba," puisis turpināja. "Viņi man saka, lai iedzeru glāzīti šņabja uz atvadām. Atbildu, ka es nedzeru. Nu, varbūt, ja tas būtu konjaks vai viskijs, tad es iedzertu glāzīti, bet nu tikai vienu. Bet nu šņabi jau gan nē," puisis turpināja turpināt. "Bet viņi man saka: "Nu, davai, iedzer taču, kas tev ir...", un es atbildēju, ka man neinteresē viņu domas. Kamēr viņi tur ballēsies, dzerstīsies pa Vecrīgu un tā, es varbūt jau būšu kļuvis par Latvijas prezidentu," puisis pabeidza, un luksoforā iedegās zaļā gaisma.

Sarunas morāle: nedzer, ja vēlies kļūt par prezidentu.

10:53am: basītis
Kāds entuziasts nevēlas amatieru kompānijā šovakar (ap 5/6iem) uzspēlēt ielu basketbolu?

11:15am: Komentētāji
Šķiet, ka vakar iepazinos ar Skaisli Jātaļnieci. Ikviens, kurš ir kādreiz palasījis komentārus KDi un, šķiet, arī Satori, viņu noteikti būs ievērojis. Šķietamā Skaisle apgalvoja, ka E. Raupa krājums "Mirklis šis" ir haltūra, bet mana loma KDi slejās - aizpildīt tukšumu (ceru, ka katrā avīzē ir šāda pozīcija). Viņai bija sirmi mati līdz pleciem, apmēram seši desmiti gadu un tāda, nezinu, nešķīsta seja. Gatavā blozga, karoč.

4:37pm: Nauda
Bijām krāmēt mirušās omes dzīvokli, un atradām ne tikai divas viņas dienasgrāmatas ar dzimtas noslēpumiem, bet arī kaudzi naudas. Daļa bija starp galdautiem kopā ar zīmīti, kur meklēt citas daļas. Atradu arī viņas personīgo banku, kas šo to atklāja par viņas attiecībām ar naudu dzīves laikā. Proti, ome pati bija pagatavojusi daudz mazu aploksnīšu, uz katras no tām bija kāds uzrakstiņš, piemēram, "kleitai", "diegiem", "mētelim nr.1", "mētelim nr2.", "durvīm", "grāmatām" u.tml. Paralēli tātad tika krāts daudz lietām. Taisnības labad jāpiebilst, ka grāmatām bija sakrāts vismazāk - Ls 10. Kopā ar aploksnēm bija arī pierakstu lapa, kur bija piefiksēts, cik katrai lietai sakrāts. Uzrakstīta jaunā summa un iepriekšējā nosvītrota. Laikam ir tikai likumsakarīgi, ka viņas dēls kļuva tieši par baņķieri.

Jāpieķeras tām dienasgrāmatām. Ceru, ka atklāšu, ka viņa pa kluso bijusi narkotiku tirgone.

2:31pm: Gads
Izveidoju Erasmus muzeju, atgriezos no Itālijas, uzrakstīju maģistra darbu, pabeidzu augstskolu, pirmoreiz strādāju vēlēšanu naktī, nofočējos ar Cocorosie, biju Daugavpils Rotko centrā un citur Latgalē, nobučoju Kikī kaķi Bandžiju, biju kāzās Polijā, biju Tenerifē, ar Odiņu virtuvē ēdu čilli con karni. Tāds, Feisbukaprāt, man ir bijis šis gads.

2:35pm: Matē tēja
Kur var nopirkt visforšākos Matē tējas trauciņus (Rīgā)?

2:56am: par birstēm
[2:37:08] Anete Konste: ar ko muti berzīsiet?
[2:37:22] elīna kolāte: ar birsti
[2:37:57] Anete Konste: laba ideja
[2:38:32] elīna kolāte: ar samaltu birsti. viena karote birstes jāizšķīdina karotē ūdens
[2:39:21] Anete Konste: pasveiciniet birstu pulveri
[2:39:25] Anete Konste: vai birstu burku
[2:39:41] Anete Konste: nu, katrā ziņā
[2:39:47] Anete Konste: birstēm sirsnīgi sveicieni
[2:39:49] Anete Konste: viņas sapratīs
[2:47:40] elīna kolāte: pasveicināju
[2:47:44] elīna kolāte: birstes sajūsmā spiedza

9:57pm: par iepazīšanos ar džekiem
Nedēļas nogalē ar L. pēc leģendārās un lieliskās Jumpravas koncerta mākslas telpā "Rokkafejnīca" devāmies uz krogu "I love you", lai uzspēlētu galda spēli "Pingvīni", kas ir viena no garlaicīgākajām galda spēlēm uzreiz pēc Cirka un Riču raču. Izvēlējāmies apsēsties akvārijā, jo tur ir kluss un mierīgs - tātad kā radīts, lai spēlētu ļoti garlaicīgu spēli un dzertu (manā gadījumā) mazo bezalkoholisko aliņu. Lai jums neliktos, ka dzeru tik muļķīgu alu, jo esmu tik garlaicīga kā spēle "Pingvīni" vai arī man kaut kas ir tik šausmīgi iekaisis, ka jādzer antibiotikas, tad tā nebūt nav. Es vienkārši ieturu stilīgu un drosmīgu gavēni pirms svētkiem. Tātad mēs apsēdāmies tajā akvārijā, bet, kā nedaudz vēlāk izrādījās, šo galdiņu jau pirms mums bija noskatījuši un arī iezīmējuši (uz krēsla stāvēja šalle, bet kas mums par daļu?) divi džeki. Viņi izvēlējās tomēr atkal atjaunot attiecības ar savu bijušo galdiņu, tā kā sēdējām tur četratā (2+2=4). Viens no džekiem - jaunais dzejnieks I., kuru es attāli pazinu, ierosināja izmantot šo negaidīto situāciju, spēlējot galda spēli "Pāris". Paskaidrošu, ka šī spēle ir domāta pāriem, lai noskaidrotu, cik labi abi mīļotie viens otru pazīst un kādi ir viņu pazīšanās rādītāji attiecībā pret citiem pāriem. Ātri izveidojām divus hipotētiskus pārus - L. ar dzejnieku I., un es ar džeku X., par kuru man nebija zināms nekas, kā arī radījām noteikumus (īstie diemžēl bija pazuduši) - katrs secīgi ņem no jautājumu kavas (ir četras dažādas kavas, bet vislabāk ņemt no sarkanās, jo tur ir visintīmākie jautājumi), uzdod to savai "otrajai pusītei" (piemērs: "kāds randiņš man patiktu vislabāk?"), tad otrā pusīte atbild uz šo jautājumu, un uzdevējam ir jāpasaka: tā ir vai nav. Ja tā ir (tātad spēle ir balstīta godīgumā. šķiet, tik naivus spēles noteikumus varētu saprast tikai Kirovs Lipmans un Katrīne Pasternaka), tad šī pāra kauliņš paiet vienu lauciņu uz priekšu (iešana notiek tikai taisni uz priekšu, kā jau dzīvē, lai gan stulbais laukums ir taisnstūrveida). Katrs no pāriem spēles gaitā izvēlējās savu stratēģiju - mēs, piemēram, nolēmām iztēloties, ka esam īsts pāris, un atbilžu laikā dalīties ar dažādām detaļām no mūsu divvientulīgās attiecību vēstures, taču otrs pāris situācijai piegāja drīzāk loģiski. Mēs, protams, uzvarējām (labi, pirmajā spēlē bija neizšķirts, bet otrajā - uzvara. 0+1=1). Pēc spēles mana jauniegūtā otrā pusīte vēlējās dalīties iespaidos par savu iepriekšējā dienā nodoto maģistra darbu teoloģijā, kur bija par Jungu, arhetipiem, analītisko psiholoģiju, kaut kas tādā garā, bet es izjutu lielu atvieglojumu, kad brīdī, kad man bija jāatbild uz jautājumu: "Ko tu par to domā?", L. pajautāja, vai mums nav jāiet. Lūdzu, esiet saprotoši, starp mani un Jungu sestdienas naktī bārā bija grūti pārvarama aiza - šis bezalkoholiskais alus. Tāpēc es aizbraucu mājās.

9:03pm: Sāku šķirstīt žurnālu "OK!", jo vēlējos uzzināt, kā tieši Ziedonis ietekmējis Binnijas romantiskās attiecības ar par viņu X gadus jaunāko ugunsdzēsēju no šova "Precamies?" (šī informācija man tika apsolīta uz vāka). Bet izlasīju kaut ko daudz svarīgāku - tur Horens uz jautājumu, kā viņš cenšas iepriecināt savas dzīves mīļākās sievietes, atbildēja: "Tad es cenšos būt normāls". Tā taču ir - mēs, stulbās vecenes, iemīlam tur kaut kādus atšķirīgos džekus ar trakiem drediem un smalkiem jokiem, bet pēc tam vislaimīgākās pasaulē esam, kad viņi kaut uz dažām minūtēm saņemas, lai būtu normāli.

Kamēr šo rakstīju, pie manis pienāca dzīvesbiedrs un priecīgi parādīja ierakstus ar bronhiālās astmas un tuberkulozes trokšņiem.

3:10am: zobi
Bet vispār gribēju pajautāt, vai Jums nekad nav parādījies brūns aplikums uz zobiem pēc aktīvas tabakas smēķēšanas? Kāda pieredzes? Slikta? Tas paliek tur mūžām?

3:01am: par itāļiem
Jums vajadzētu zināt, ka latvieši ir viena no saprātīgākajām nācijām. Nu, vismaz Eiropā točna. Es pastāstīšu tikai kārtējo atgadījumu, kas reprezentē visu kopējo sajūtu. Tātad šodien man jautā meitene, kura dzīvo šajā pilsētā visu savu dzīvi:

"Ar ko tu brauksi uz Romu?"
"Ar vilcienu."
"Nē, nebrauc ar vilcienu, autobuss brauc 4 stundas un maksā tikai 20 eiro."
"Jā, bet vilciens maksā 9 eiro un brauc tikpat ilgi."
"Tu nevari nopirkt biļeti par 9 eiro."
"Nē, varu, es jau trīsreiz esmu nopirkusi."


Protams, viņa neticēja, ka par 10 eiro nopirku uz Boloņu u.t.t. Man šo vilcienu sistēmu atkost prasīja apmēram divas rūpīgas stundas, viņai tas nebija pielecis visas dzīves laikā. Un es varētu stāstīt vēl un vēl. Latvieši ir viena no gudrākajām pasaules tautām, es esmu pārliecināta. Ja neskaita tos visus lohus, kuri diemžēl ir lohi, tad mēs būtu viskrutākie. Ja neskaita. Diemžēl tikai tad, ja neskaita.

10:08pm: papļāpāju ar draudzeni
[22:00:40] Anete Konste: man zvanīja runcis renārs
[22:00:43] Anete Konste: viņam ir aizdomas
[22:00:46] Anete Konste: ka Tu esi nolaupījusi
[22:00:54] Anete Konste: pelēnus pīku un pīku
[22:01:42] elīna kolāte: es neesmu, bet zinu, kurš ir
[22:02:16] Anete Konste: pateiksi?
[22:02:23] Anete Konste: viņš uzticēja man šo lietu izmeklēt
[22:03:04] elīna kolāte: nu, es nedrīkstu teikt
[22:03:15] elīna kolāte: vēl jo vairāk, ja Tu esi izmeklētāja
[22:03:44] Anete Konste: tad man būs jāprasa orderis
[22:03:49] Anete Konste: Tavas galvas pārmeklēšanai
[22:04:40] elīna kolāte: es neko neteikšu
[22:04:44] elīna kolāte: varēsi spīdzināt
[22:05:14] Anete Konste: piedod, bet tiks noalgots ķirurgs
[22:05:20] Anete Konste: kurš atvērs Tavu galvu
[22:05:27] Anete Konste: un izņems vajadzīgo informāciju
[22:06:03] Anete Konste: šo ķirurgu sauc Kēra
[22:06:45] elīna kolāte: nu, pirms tam dabūšu tādu indīti, kas uz laiku no galvas izņem visu informāciju
[22:07:40] Anete Konste: ceru, ka pārdozēsi :)

1:26am: dienasgrāmata
Manai istabai blakus ir tualete. Ja tur kāds nolaiž ūdeni, tad skan visa mana istaba. Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka dzīvojam kalnā, vai arī kādu citu iemeslu dēļ. Šodien teicu, ka priecājos, ka šī ūdens nolaišanas skaņa ir blakus tieši manai istabai, jo vismaz tad man ar šo skaņu nav tik ļoti jātraucē citus. Man atbildēja, ka tas līdz ar manis teikto: "nē, nē, mazākais picas gabaliņš, lai tiek man, nopietni!", esot ļoti latviski. Vai eiropeiski, vai kristīgi, es nezinu.

Tajā pašā laikā es četriem 16-18 gaudus veciem zēniem, kas man pilsētas centrā vaicāja, vai varu iedot iedzert savu vīnu, teicu: "Nē, nevaru". Pēc tam kaut kādi divi metālisti, no kuriem viens it kā (otra vārdiem) bija labs pavārs, taisīja ēst. Dabūju porciju, kur makaroni peld sarkanā ūdenī. Viņi vaicāja, vai man garšo, es teicu: "Nē, negaršo". Es nesaprotu, kur tad ir tā mana identitāte? Skaidrs vienīgi, ka šeit tā dekantējas kaut kur kopā ar lētu sarkanvīnu.

5:29am: vecums
Ir šausmīgi apzināties to, ka es ar Elīnu un Sandžu tā pa īstam varēšu sēdēt Latvijas krodziņā un kaut ko tur runāt par to, kā ir, tikai tad, kad mums būs apmēram 30 gadu. Pat tad es nezinu, vai tā būs, Sandra gan jau apprecēs kaut kādu skotu pajoli, bet Elīna aizbrauks uz Ažerbaidžānu ķert zelta zivtiņas. Es tikai močīšu "Svētvakaru" lielajās tumbās un iešu apraudzīt mazo Lūciju. Nē, es gribu, lai mēs mūžīgi esam tīņi, kam nav visādu krunku ap acīm, vīru mājās un, es nezinu, princips nekad nepiedzerties. Ja dzīve tiešām iet uz leju, tad es vislabprātāk krītu uz leju no piektā stāva.

2:08pm: Itālijā
Esmu veikusi maršrutu Rīga-Viļņa-Roma-Mačerata. Man līdz šim likās, ka dzīvot ilgstoši ārpus Rīgas un Latvijas, - tas nav domāts man. Pagaidām izskatās, ka tas varētu būt bijis stereotips man pašai par sevi. Grūti noticēt, bet viss te izskatās apmēram tieši tā, kā es biju cerējusi. Protams, mani sajūsmina ne tikai pirmā reize ārzemēs vienai pašai, bet arī pirmā pa īstam patstāvīgās dzīves pieredze. Vakar, starpcitu, bija arī mana pirmā Erasmus ballīte. Un tūdaļ iešu iegūt savu pirmo fiskālo kodu.

11:34pm: atmiņas
Ir tādi brīži, kad jūties it kā noķēris to dzīves skaistumu - tur dzer vīnu jūras malā, ik pa brīdim aplaizot sāļās lūpas un elpojot kūpinātu zivju smaržu. Vai baudi kafiju ar filigrānu putukrējumu, aizsmēķē ķiršu cigareti, lasi brīnišķīgu grāmatu, galu galā - esi skaists un tīrs. Vai arī kāds uzdāvina tev pušķīti ar meža zemenītēm, jūs ejat gar krastmalu un pēkšņi viņš tev iedod siltu roku. Un šo brīdi lielākoties sabojā apjausma - "bāc, kāda man lieliska dzīve!". Šī apjausma vairs neļauj to "dzīves garšu" (špikoju no I. Jurkānes) dabūt tīrā veidā, bet gan tikai vērot no malas. Lai patīksminātos par šo sirdi plosošo skatu, kurā tieši tu esi tas, kurš pratis no dzīves paņemt to labāko. Tad vēl palēnām pamostas tā knosīgā sajūta kādam šito visu pastāstīt, vienalga, nosūtīt īsziņu vai mājās aprakstīt sviesta cibā.

Un tad ir tie otri brīži, kurus tu neizjūti nekā sevišķi, bet kāds ņem un tevi nofotografē. Ne jau vienu pašu, bieži arī kopā ar citiem. Tad tu skaties pēc gadiem uz šo attēlu un domā: "bāc, kāda man bija lieliska dzīve!".

Man liekas, ka pieklājīga deva alkohola ir viens no retajiem veidiem kā dabūt to sajūtu par dzīvi tīrā veidā, tagadnē, vienskaitlī. Tiesa, ar nelielu migliņu pāri. It kā lietutiņš būtu ticis uz domrakstu burtnīcas.

2:01pm: visi to tik vien prasa
Jā, tā profila bildē tiešām esmu es.

7:30pm: salaboju velosipēdu
Puika (12 gadi): "Meitenīt, cik tev gadiņu?"
Es (24 gadi): "Gribēji zināt, vai esmu pilngadīga, un uzmākties nebūs pretlikumīgi?"
Puika: "Ēēē..." un aizskrēja.

11:53am: runāt pareizi
Pēdējā laikā esmu novērojusi trīs izteikti neciešamas kļūdas latviešu valodas lietojumā. Pastāstīšu, kuras tās ir.

1. Ģenitīva lietojums. Nevis "man trūkst gaiss", bet gan "man trūkst gaisa". Nevis "man nav nauda", bet gan "man nav naudas". Vārdi, ar kuriem kopā jālieto ģenitīvs, ir: daudz, maz, vairāk, mazāk, nav, trūkst, vajag, nevajag, pietiek, nepietiek.

2. Garais patskanis. Ja 3. konjugācijas darbības vārds nenoteiksmē beidzas ar izskaņu "īt, īties, ināt, ināties", tad 1. pers. dsk. tagadnē ir jālieto garais patskanis. Darām, skatāmies, zinām, klausāmies u.t.t.

3. Pavēles un īstenības formas darbības vārdiem. Ja es gribu, lai Jūs rakstāt, saku: "Rakstiet!" (pavēles forma). Turpretim tad, ja gribu vienkārši norādīt uz to, ka Jūs rakstāt, saku: "Kamēr Jūs rakstāt, es iziešu uzpīpēt".

Tas arī viss.

10:17pm: bailes un trīsas
Man liekas, ka man nekad dzīvē nav izdevies uzveikt nevienas bailes. Šķiet, visstulbākā ir iedoma, ka bailes var uzveikt, cenšoties tās pārvarēt. Tas būtu tāpat kā teikt, ka vari piekaut Rokiju Balboa, vajag tikai nebaidīties un mēģināt. Lai piekautu Rokiju, vajag nenormāli bieži iet uz trenažieru zāli un skriet pa Krievijas sniegiem, bet tam taču nevienam normālam cilvēkam nav laika. Tāpēc ikviens normālais cilvēks nolemj, ka nemēģinās kauties ar Rokiju Balboa, labāk aizies uz kino vai darīs ko citu tikpat lietderīgu. Daži drosmīgie gan aiziet uz to trenažieru zāli, bet cilā nepareizos svarus un sabeidz muguru vai ko tādu. Tāpēc gribētos zināt, vai kādam vispār ir izdevies uzveikt savas bailes, pie tām pieskaitāmas ne tikai tradicionālās (augstums un zirnekļi), bet arī, piemēram, bailes no publiskas uzstāšanās vai, es nezinu, pretējā dzimuma.

10:08pm: ir tā
Ir taču tā, ka tas, cik kaut kādi radoši darbi sasniedz cilvēkus vai nesasniedz, nav atkarīgs tik daudz no talanta, kā no visādiem blakus apstākļiem. Katram ir savi apsvērumi un vājās vietas, kur trāpīt ar rakstu, dziesmu vai uguns rijēja liesmu. Patiesi krutās lietas spēj uzreiz apjaust un novērtēt tikai retums, un tad no tā, cik šis retums ļoti nopūlas, ir atkarīgs, vai krutums kļūst par tādu meinstrīmu kā mona līza un arcade fire, vai arī mūžam paliek andergraundā. Tas nozīmē, ka pasauli uz labu vada aktīvs un centīgs retums. Paldies viņiem!

3:13am: lasiet Andru Neiburgu
Andra Neiburga (turpmāk tekstā - Pelīte) tikko ar pompu iegājusi teltī. Sēž tur melnā bitlofkā, pārdzīvo, ka šogad tik neizdevusies "Staro Rīga!". Te pēkšņi pie durvīm - tuk tuk. Pelīte prasa - kas tur ir? Un viņai atbild: "Te halva no Mahane Jeguda tirgus!"

3:56pm: diena pēc dzimšanas dienas
Esmu ārkārtīgi priecīga, ka Elīna man ir iemācījusi formulu, ko likt klāt pie visdažādākajām parolēm. Šķiet, esmu to jau stāstījusi, taču nenāks par ļaunu atgādināt. Mēs mācījāmies vidusskolā, un katru pirmdienu gājām uz datorapmācībām, lai iemācītos lietot Exel, un būtu konkurētspējīgas darba tirgū. Dažkārt es negāju uz tām stundām, bet Elīna gan vienmēr gāja, jo viņa jau ir zubre, to taču Jūs visi tāpat zināt. Lai sāktu lietot datoru, bija jāievada parole "11a2", bet mēs nekad neatcerējāmies, kas ir aiz "11a", jo otrai mūsu klasei tā parole bija "11a1". Tad nu Elīna teica - "Es zinu, kā mēs atcerēsimies šo paroli! Mēs esam 2, un paroles beigās ir 2!". Diemžēl es uz stundām bieži nenācu, tāpēc Elīnai tik un tā bija grūti atcerēties, ka mēs esam 2, ja jau es tur fiziski nemaz neesmu. Taču tagad es vienmēr paroles beigās lieku 1. Ja jūtos ļoti vientuļa tajā brīdī, pielieku trīs - 111. Bet vienmēr tas ir 1, jo es esmu viena.

7:03pm: pēc pamošanās
Šis laikmets kaut kā stimulē cilvēkus kļūt par materiālistiem. Nu, vismaz tos, kas grib nopirkt arī sejas krēmu, ne tikai pīrādziņus. Nevienam it kā nav laika, jo jāuzsūc sevī tik liels apjoms informācijas, jāspēj sekot jaunākajam sev tuvajās nozarēs un globāli, jāizmanto katra izdevība iegūt kādu pieredzi, pie visa tā vēl jākārto dzīvoklis, jāmazgājas un jāiet uz teātri. Un vēl jāspēj darīt daudz lietu arī vienkārši tāpēc, ka kādam to vajag - kopīgā mērķa vārdā.

Piemēram, man pirms kādām divām nedēļām kāda meitene atsūtīja vēstuli ar lūgumu palīdzēt ar idejām, kā nosaukt kafejnīcu, kur pārdos kūciņas. Man tas tobrīd likās aizraujoši, un es izdomāju veselus četrus vai pat piecus nosaukumus. Viņa atbildēja, ka ļoti labi, un ar to arī viss mūsu kontakts pārtrūka. Es pat tā arī neuzzināju, kā tiks nosaukta kafejnīca. Vai arī manai draudzenei X. kāda populāra latviešu grupa palūdza izpalīdzēt ar idejām, jo viņai ir zināšanas salīdzinoši specifiskā nozarē - par to, kā veidot koncertšovu. Tikšanās notika, idejas bija, bet beigās grupa vienkārši aizmirsa atbildēt vai apmēram tā. Piemērus varētu nosaukt vēl un vēl - gandrīz ik nedēļu kaut kas tāds gadās, kad nesajūti sava ieguldītā laika novērtējumu. Un es saprotu, ka šie cilvēki atkal ir tik aizņemti ar visu pirmajā rindkopā minēto, ka nav laika tam "paldies", arī man pašai ir tā gadījies.

Taču tad tu, cilvēks, stāvi pie tā sejas krēmu stendiņa Drogās, skaiti santīmus ar roku, kurā sažņaugti pīrādziņi, un domā - varēju to laiku ieguldīt, lai nopelnītu naudu. Un pēc neilga brīža klusām pie sevis atkārto "kaķīts, ļauns cilvēks", jo pasauli jau nevada nauda, visas labās lietas nāk atpakaļ - agri vai vēlu - un nospļaujies par seju, lai aizietu pēc aliņa.

2:46pm: dzīvnieku sapnīši
Kārtējo reizi iedomājos par to, kā tas var būt, ka dzīvnieki spēj redzētos sapņus nekādā mērā nejaukt ar realitāti. Nu, varbūt vēl tikko pamodināti apjukumā kaut kā reaģēt sapņa ietekmē, taču pēc tam uzreiz attapties: "Ā, tas taču tikai sapnītis!". Mājdzīvniekiem taču nav iztēles un nākotnes projicēšanas spēju, bet - še tev - sapņi viņiem šķiet okei.