dienasgrāmata
Manai istabai blakus ir tualete. Ja tur kāds nolaiž ūdeni, tad skan visa mana istaba. Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka dzīvojam kalnā, vai arī kādu citu iemeslu dēļ. Šodien teicu, ka priecājos, ka šī ūdens nolaišanas skaņa ir blakus tieši manai istabai, jo vismaz tad man ar šo skaņu nav tik ļoti jātraucē citus. Man atbildēja, ka tas līdz ar manis teikto: "nē, nē, mazākais picas gabaliņš, lai tiek man, nopietni!", esot ļoti latviski. Vai eiropeiski, vai kristīgi, es nezinu.

Tajā pašā laikā es četriem 16-18 gaudus veciem zēniem, kas man pilsētas centrā vaicāja, vai varu iedot iedzert savu vīnu, teicu: "Nē, nevaru". Pēc tam kaut kādi divi metālisti, no kuriem viens it kā (otra vārdiem) bija labs pavārs, taisīja ēst. Dabūju porciju, kur makaroni peld sarkanā ūdenī. Viņi vaicāja, vai man garšo, es teicu: "Nē, negaršo". Es nesaprotu, kur tad ir tā mana identitāte? Skaidrs vienīgi, ka šeit tā dekantējas kaut kur kopā ar lētu sarkanvīnu.