spilgti, radoši, oriģināli

12:43am: Par sajūtām
Tā ir brīnišķīga sajūta - pieredzēt procesu, kā koncentrēšanās spējas lēni nokausē neproduktīvās vētras galvā. Pieķeries īstam, jēgpilnam darbam un, redzot, ka tiešām sanāk, iestājas patīkams miers.

11:11am: Reāla fikcija
Biedzot ārā īstais laiciņš, lai domātu nolemtības pilnas domas. Varētu tās sākt pierakstīt vistumšākajā grāmatā, pēc kuras izlasīšanas ne asara nenobirtu, bet būtu jāsēž, ar trulu skatienu raugoties sienā. Grāmata būtu kā loģisks turpinājums vēstulei, ko 6. klasē skolotājas uzdevumā esmu rakstījusi savai draudzenei Elīnai Kolātei uz slimnīcu. Lai viņu uzmundrinātu, esmu dalījusies pati savās sirdssāpēs - kā Aiga izstāstījusi Šarakam, ka vairs nevēlas ar mani draudzēties. Vēstuli esmu noformējusi, rakstot ar dažādu krāsu flomasteriem, bet klāt pielikusi savu pases fotogrāfiju. Ja nu viņa piemirsusi, kā izskatos.

6:03pm: Apmēram pēdējais, ko atceros no vakardienas - nevaru pasniegties pēc aliņa, jo katru no abām rokām tur kāds cits džeks. Viens stāsta, ka jāgatavojas karam, otrs - ka jāgatavojas lugai par Kirkegoru. Tas ir tik augsts līmenis, ka šorīt nolēmu - ir jābeidz kurināt, jāizpako no piena plēves jaunais matracis un jāapskata kāda glezna. Boriss Bērziņš patika labāk par biržas provansiešiem, jo viņš smuki ķēpā grāmatās un dievina resnas, raudošas sievietes. Tāda, lūk, diena.

3:35pm: Vēnas
Man it kā patīk gruzīties, bet nekad ne tik ļoti, lai grieztu vēnas. Visvisvislabāk man patīk sagruzīties līdz robežai, kad tas sāk kļūt pa īstam ņirdzīgi. Vislabāk šo sajūtu raksturo, lūk, šis dzejolis:

Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid,
Ja ir labi - pakavējies,
Un, ja netīk - projām laid.

Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz,
Vai līdz otram pasauls galam,
Līdz sev priekus atradis.

Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien.

upd.
P.S. Tā kā aktrisei Dacei likās, ka tas ir mans dzejolis, kliedēšu arī citus iespējamos pārpratumus. Autors ir Veidenbaums.

11:50am: Klusums pirms Prāta vētras
Ar grupu "Modern Heroin" pavasara noskaņās šodien sacerējām lirikas jaunai dziesmai:

biezie un gājputni laižas uz Ķīnu,
es tevi mazliet
vairs nemīlu,
ja sākumā likās mazliet,
tad tagad vispār necik

10:32pm: Cilvēks visu lietu mērs
Pēdējā laikā brieduma vai citu apstākļu sakritību dēļ arvien vairāk sastopos ar situācijām, kad lietas, kas man visu nakti, visu mūžu likušās pašsaprotamas, citiem nebūt tādas neliekas. Apzinoties, ka citu uztvere nav nepareiza, bet vienkārši atšķirīga, mācos saprast un pieņemt ikvienu tādu, kāds viņš ir. Jo visas problēmas jau rodas no tā, ka citu rīcība tiek interpretēta, par izejas punktu pieņemot savu motivāciju darīt lietas konkrētā veidā. Lai gan cilvēki taču var identiski rīkoties pilnīgi dažādu impulsu vadīti. Es domāju, ka, attīstot dabisko empātiju un kļūstot pieņemošākam, pats vari tikt pie harmoniskākas dzīves. Bet tomēr joprojām dažkārt emocijas neievēro šo prāta uzbūvēto, visnotaļ konstruktīvo attieksmi pret realitāti un līdzcilvēkiem, un tad nu galvā vai pat skaļi telpā izlaužas šis eksistenciālais teikums: "Bļeģ, nu kā var nesaprast?".

10:50pm: Impro
Biju ceļojumā ar autobusu uz Ungāriju. Esmu, maigi izsakoties, mērenā sajūsmā. Visi tie cilvēki autobusā veidoja tādu mazu Latvijas sabiedrības mikromodelīti, kuru vadīja gide vārdā Ausma. Jauks cilvēks kopumā, neko sliktu nevaru teikt, drīzāk mani izbrīna, kā cilvēki piemeklē sev profesijas, kas viņiem ir pilnīgi nepiemērotas. Piemēram, viņa mūs izveda ekskursijā pa pilsētu, parādot vietas, kuras drīkstēsim apskatīt brīvajā laikā. Mums tika pastāstīts, kā ārzemēs pareizi lietot bankomātus, pieteikts, ka līdzi pastaigā pa pilsētu drīkst ņemt fotoaparātus, vai atklāts, ka kafejnīcā būs redzamas bildes ar ēdieniem, ko var pasūtīt šajā vietā. Uz atvadām pat saņēmām kaislīgas Jāņa Petera gejas rindas. Gandrīz neko neuzzinājām par valsti, kurā viesojāmies, bet tas nekas, es tik un tā viņai ceļojuma vērtējuma lapiņā ieliku atzīmi "viduvēji", nevis "vāji", jo nolēmu, ka man tomēr šodien ir laba, neko daudz nepieprasoša sirds. Un galu galā - arī patīkami konstanti apreibusi galva. Turklāt īstenoju savu mērķi, un vienīgie burti, uz kuriem četru dienu laikā atļāvos paskatīties, bija redzami īsenēs un ēdienkartē.

2:51pm: Kamī
Ir tā, ka tas, kurš pirmais izdomā svešiniekam vārdu, tam arī viņš pieder.

11:07am: Piečakarēšana
Mana darba piektajā stāvā atrodas sektantu kantoris, kas piedāvā par astronomiskām summām paņemt līzingā kosmētikas līdzekļus. Katru dienu vēroju sievietes, kas liftā vizinās uz šo kantori, kam viņas apčakarēšanai pieteikušas draudzenes. Šodien arī viena iekāpa, nospieda piekto stāvu. Es nospiedu trešo, viņa to neapšaubāmi redzēja. No lifta viņa izkāpa līdz ar mani, apjukusi vērās uz telpu ap sevi un vaicāja: "Šis ir trešais?".

Tas man atgādināja nesenu situāciju autobusā, kur cita sieviete, veroties pa logu uz tirdzniecības centru "Stockmann", man jautāja, kā tur var nokļūt. Pieklājīgi norādīju, ka jāiet vien, kur acis rāda, bet viņa tikai turpināja noskaidrot situāciju: "Vai šeit būtu visērtāk izkāpt?" un uzdeva vēl vairākus tamlīdzīgus jautājumus, līdz es neizturēju un atbildēju kaut ko mēreni rupji.

Es domāju, kā šie cilvēki vispār ir spējīgi ar kaut ko savā dzīvē tikt galā. Es domāju, vai šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņus piečakarē. Vai arī viņi ir iespējami jāsargā no jebkādas klupšanas iespējas, kolektīvi cēlsirdīgi atsakoties no dabiskā atlases principa.

11:03pm: Jautājums
Es nekad īsti nezinu, ko lai atbild uz jautājumu: "Kas tas par džeku?" (tas var tikt uzdots arī par meiteni, šeit pilnīga dzimumu līdztiesība). Ja nav tik vienkārši kā ar "mans brālēns" vai "mans kursabiedrs", tad - ko lai īsti atbild? Jāsauc nodarbošanās, attiecību stastuss vai jāvērtē smuks/nesmuks? Taču šodien pēkšņi izdomāju. Turpmāk vienkārši atbildēšu: "Ir tāds".

9:21pm: Agnese Rutkēviča patīk Madara Rutkēviča ieraksts
Vispār - nav tai dzīvei ne vainas. Varētu tikai mazāk dzert un mācīties iecietību pret tādiem cilvēkiem, kuri, piemēram, dievina Lieldienas.

10:48pm: skumjas
A: "Labi. došos mājās neizstāstīt sievai, kā visu dienu neko neesmu darījis, bet nopļāpājis ar Tevi".

B: "Es iešu mājās bēdāties, ka man nav, kam to neizstāstīt".

3:34pm: Latviešu literatūra
Nedaudz sadusmojos uz Dainas Tabūnas grāmatu, jo pusi jau biju pirms tam lasījusi periodikā vai dzirdējusi prozas lasījumos, tomēr nonācu pie kāda ne sevišķi, protams, oriģināla novērojuma. Proti, Joņeva, Tabūnas un arī Sabīnes, kuru es nesaukšu uzvārdā, jo viņa ir mana draudzene, grāmatas kaut kādā mērā ir ļoti līdzīgas. Konceptuāli visas veidotas kā atsevišķi stāsti, kas tomēr tiecas pretendēt uz zināmu hronoloģiju un sižeta attīstību. Nepretenciozā formā un vieglā valodā visi atklāj paši sevis piedzīvoto, mocoties ar centieniem pretoties nobriešanai un iespējami neiekļauties sabiedrībā. Neizbēgami procesā tiek iesaistīts alkohols, patīkama bezmērķība un ņirgšanas par visiem, kas sevi uztver kaut kādā mērā nopietni. Lai gan katrai no grāmatām ir citi uzsvari (attiecīgi - mūzika, lielā mīlestība u.tml.), tās vieno arī latviešu literatūrā maz pieredzēta ironizēšana par sevi, sevišķi jau pieminētajā Tabūnas grāmatā. Neskatoties uz paviršām un līdz galam nenostrādātām vietām un lietām visās nosauktajās, vispār man viss patīk, vēsi asociējos un beidzot manas tautas literatūrā samudrītā formā ietērptas ciešanas ir nomainījis patīkams vieglums un nebaidīšanās atklāt, ka dažkārt mēdz arī nebūt pārāk gudrs.

4:35pm: Ceriņi
Es mīlēju džeku, kas bija kā ceriņi - mīļi lillā, sadeva daudz pieclapu laimītes, bet ātri noziedēja nesmuks un nekādā jēgā, galu galā. Pati biju skumjš pīlādzis, kas auga blakus rododendru krūmam, ar kuru kopā remdēja savu ogu rūgtumu, aprunājot margrietiņu lauku, kas smirdēja nejēgā.

9:55am: mans un Sandras brālītis
И, вроде, жив и здоров,
И, вроде, жить не тужить.
Так откуда взялась печаль?

6:15pm: Lietišķas sarunas
Pienācis laiks kārtējai nopietnajai sarunai iz Skype ikdienas.

[15.01.15 18:05:52] elīna kolāte: čau. Tu gadījumā nezini, kad skaita cāļus?
[15.01.15 18:07:11] Anete Konste: hm. labs jautājums.
[15.01.15 18:07:18] Anete Konste: es tagad domāju, kāpēc cāļi vispār jāskaita.
[15.01.15 18:07:22] Anete Konste: cik ir, tik ir.
[15.01.15 18:07:48] elīna kolāte: varbūt jāzina aptuvens kaits, lai varētu zināt, cik daudz graudu nepieciešams, lai to pabarotu
[15.01.15 18:07:54] elīna kolāte: kaut gan arī par graudiem - cik ir, tik ir
[15.01.15 18:07:57] Anete Konste: var taču uz aci redzēt.
[15.01.15 18:08:04] Anete Konste: un tieši tā - graudu nevar būt vairāk, kā ir.
[15.01.15 18:08:34] elīna kolāte: ā, varbūt tad, kad cāļus izlaiž ārā un pēc tam dzen būdā, vajag saskaitīt, vai ir visi
[15.01.15 18:08:37] elīna kolāte: atcerējos
[15.01.15 18:08:44] elīna kolāte: to laikam varēj tikai rudenī izdarīt
[15.01.15 18:10:30] Anete Konste: ja? jo vasarā tie vanagi baigi uzdarbojas, tad jāskatās, cik rudenī palicis pāri? paga, rudens taču nāca pēc vasaras?
[15.01.15 18:11:15] elīna kolāte: šito es nezinu

1:13pm: Geju dzeja
Vakar nevarēju aizmigt un sacerēju dzejolīti:


Iemīlējos idiņā
Bijām kopā randiņā
Pusdienojām Lidiņā
Saēdāmies nemaņā

11:15pm: dzīves svinēšana 2
Tikmēr mēs ar Elīnu, neveiksmīgi cenšoties tikt galā ar grūtsirdību, esam nonākušas tiktāl, ka Panda taksis man uzreiz jautā: "Anete, Kaņepes kultūras centrs?", bet, ieejot Pļavnieku Olympic casino, kur esam iemanījušās noslēgt katru izklaides vakaru, mums saka nevis "Dokumentus!", bet "Sveikas, meitenes. Divus Užavas?".

10:52pm: dzīves svinēšana
Pēdējie mēneši negaidīti ir aizritējuši kā dīvainā murgā. Kvēli ilgojos pēc laika kaut kad maijā, kad lielākās dzīves traģikas bija saistītas ar profesionālo dzīvi. Diemžēl tagad man ir sajūta, ka mana sirds mētājas uz trotuāra kaut kādā netīra sniega žļurgā, un mana personības loģiskā daļa izmisīgi cenšas to pacelt, bet tā, neliete, slīd laukā kā visslidenākais pasaules ziepju gabaliņš (gan jau firmas "Stenders" ražojums). Vismaz dzīve notiek, par to gan sūdzēties nevar.

11:58am: Restorāns "Mapačo"
Pļavniekos ir atvērts jauns restorāns - "Mapačo" - , kur nesen devāmies nobaudīt pusdienas. Uz ārdurvīm uzlīmētais piedāvājums "Pērc 0.5 alu un saņem voblu par brīvu!" intrigu tikai pastiprināja. Gramatikai ēdinkartē restorāna īpašnieki nebija pievērsuši īpašu uzmanību - varēja dabūt gan veģetārisko lazanju, gan zandartu ar baravikiem. Tomēr vismaz bija centušies būt asprātīgi. Piemēram, ēdienkartē bija sadaļa ar nosaukumu "Pasta (ne zobu)". Tā kā man garšo sēnes un zivis, nolēmu riskēt, pasūtot jau minēto zandartu, tomēr pieredze liecināja, ka šādos restorānos ne vienmēr pieejams viss, kas ēdienkartē, tāpēc drošības pēc izdomāju alternatīvu - kartupeļu pankūkas ar lasi. Zandarta, protams, nebija, iepriekšējā dienā trakie viesi visu esot apēduši. Tobrīd restorānā bijām vienīgās apmeklētājas. Kamēr formējām pasūtījumu, no virtuves izsteidzās pavārīte, kas atgādināja Mildu no "Ugunsgrēka", un pierunāja EK paņemt svaigu jēra gaļiņu ar dārzenīšiem.

Restorāna estētika bija ieturēta labākajās mūsdienu tendencēs - bija grāmatu plauktu imitējoša sienas tapete, mākslīgās augu virtenēs iekarinātas pīpes, milzīgs puķpods uz viena no galdiem u.tml. Voblas pie alus atradās šķīvītī uz bāra letes. Kartupeļu pankūkas tomēr bija veidotas no saldas mīklas, bet jēra gaļa nebija ne sagriežama, ne sakošļājama. Kopā ar bārmeni apguvām mehānismu maksāšanai ar karti. Vairākkārt noklausījāmies vienu un to pašu dziesmu, kas skanēja fonā. Kopumā - skaisti pasēdējām, karoč. Ne kā sveši cilvēki.

1:25am: džinsu kļošenītes
Ar Sandru nonācām pie īstās sajūtas par latviešiem. Mēs esam tādi naivi studenti skumjās džinsu kļošenēs. Tādi, kas domā, ka vienīgie skaistie zābaki ir gari, līdz celim un ar mazu papēdīti. Lai viens otru uzmundrinātu, mēs satiekamies un sakām: "Cik gan tev smuki izskatās!". Tas ir tā gaiši skumji un reizē mīļi, kā tad, kad redzi apaļīgu pusmūža vīrieti plīša džemperī ar auseklīša rakstu, kuru gribas apskaut un pasargāt no visiem snobiem un skolas krutajiem. Bet tad, ja uz to naivo, pašu jautātāju uzmundrinošo komplimentu saņem lepnu atbildi: "Jā, man ir savs stils!", viss mīļums pagaist. Tad gribas uzdāvināt spoguli. Pa visu guļamistabas sienu.

2:52pm: Balvas
Visiem taču it kā skaidrs, ka to, kam piešķirt Eiropas balvu literatūrā, izdomā tepat, Latvijā. Tad mēs tur iesakām savu rakstnieku, viss ir kārtībā, priecājamies, bet pēc tam izvirzām viņu nominācijai "Gada Eiropas cilvēks Latvijā". Mērķis, citēju, ir "Godināt cilvēku, kurš ar saviem darbiem aizvadītajā gadā visvairāk ir veicinājis Latvijas integrāciju Eiropā un Eiropas integrāciju Latvijā". Nav jau tur nekāda absurda, viss normāli.

4:37pm: Rīts kāpņutelpā
Tā kā man darbā pilnīgi nemaz nav, ko darīt, izmantošu šo laiku lietderīgi un aprakstīšu, kā cienītā EK pavisam nesen pamodās manā kāpņutelpā. Tātad - tas notika tā.

EK bija atgriezusies no garās ārzemju koncerttūres, un nolēmusi turpmāk atkal apmesties uz dzīvi Dzintarzemē. To mēs, protams, gājām kārtīgi nosvinēt. Sākumā izstaigājām visas Rīgas kulta vietas - ILY, KKC un Vest - līdz iegriezāmies Skolas ielas Kalmārbārā. Tur kopā ar Balvu hipsteru karali ieturējām vieglu nakts jūras velšu branču, klāt piedzerot izsmalcinātu Piebalgas Martini. Garšas ideāli saskanēja, es to pat nosauktu par garšu tango vai pasadobli.

Tālāk visi ceļi veda uz Pļavniekiem. Bijām manas ģimenes dzīvoklī. Runājām par dzīves jēgu un to, kurš gudrāks, līdz skaļi izteicu nodomu iet gulēt, bet EK ieteicu to darīt savās mājās, jo tas ir piecu minūšu attālumā un pamosties kopā ir pretīgi. Viņa manam viedoklim piekrita.

Pamodos, spriežot pēc sajūtām, pāris stundu vēlāk. Šķita, ka dzirdu mana tēva un EK balsis, kuri runā kaut ko par kafiju un smiltsērkšķiem. Atkal aizmigu. Pamostoties jau otrreiz, situācija bija kardināli mainījusies. EK gulēja man blakus, bet uz naktsgaldiņa atradās pusizēsts trauciņš smiltsērkšķu un krūzīte ar kafijas biezumiem. Tātad dzirdētās balsis ir bijusi realitāte.

Devos pie tēta rast izskaidrojumu saspringtajai situācijai. Izrādījās, viņš EK atradis guļam kāpņutelpā - pretī mana dzīvokļa durvīm. Naktsmieram EK bija gatavojusies rūpīgi, jo brilles un maks bija kārtīgi nolikti blakus guļvietai. Tētis bija pamodinājis EK, piedāvājot kafiju un smiltsērkšķus. Es pamodināju EK otrreiz, piedāvājot doties uz vēlēšanām. Ieturējām spēcinošu maltīti restorānā "Alazanskaja dolina", un tieši tā arī rīkojāmies, jo esam atbildīgas, neesam vienaldzīgas.

11:23am: Ar putniem galvā
Vakar, slēdzot šurpu turpu televizora kanālus un cenšoties nedomāt par sūro dzīvi, pavisam nejauši sanāca noskatīties raidījuma "Degpunktā" beigu sižetu. Tur bija par vīrieti, kurš izglābis ievainotu kaijas mazuli un kopā ar policijas ekipāžu devās uz veterināro klīniku, lai sniegtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību.

Tomēr dīvainā kārtā situācija izvērtās daudz dramatiskāka, nekā gaidīts, jo vīrietis, izrādās, atradās policijas meklēšanā. Neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem, viņš bija vēsā mierā atklājis savus personas datus un vienaldzīgi uzklausījis informāciju par to, ka diemžēl būs jādodas pasēdēt cietumā. Vīrieti interesēja tikai un vienīgi kaija!

Es domāju, ka nekas nav stilīgāks par tādu vienaldzību pret savu likteni iepretim līdzcilvēkam - kaijai.
Es domāju, ka nekas nav stilīgāks par policiju, no kuras notiesāti noziedznieki slēpjas, ķerot Bastejkalnā ievainotas kaijas.

Cerams, ka tā kaija tiešām izveseļosies un varēs atkal lidot.

6:08pm: Nav sarunas
Diemžēl joprojām nav izdevies neko jēdzīgu noklausīties. Tikai vienu mazu zēnu stāstām savai mammai, ka viņš ļoti gribētu, lai visu laiku būtu rudens un ziema, bet visvisvairāk viņš gribētu, lai pēc vasaras uzreiz iestājas ziema. Tātad ziema viņam ir visvismīļākā. Students rudens tikai otrajā vietā.

Tikmēr pagājušajā nedēļā viesojos kādā hipsteru pop-up midzenī - velosipēda "Ērenpreiss" jauno modeļu prezentēšanas svētkos. Negaidīti tur satiku noskaņā konceptuāli diezgan neiederīgu tipāžu - Decembri Zoldneru. Pēc mūsu īsās sarunas viens Balvu hipsteris, kurš nemitīgi pārvācas un visas jaunās istabas tūdaļ izkrāso baltas, man jautāja kopš kura laika tusēju ar mormoņiem. Tā lūk.