spilgti, radoši, oriģināli

3:52am: Smuki džeki
Ar Sandžu nakts čatiņā apspriedām, kuri džeki mums šķiet tik smuki, ka varētu apprecēt tikai tāpēc, lai mūžīgi uz viņiem skatītos. Un rezultātā sapratām, kāpēc Džūda Lovs ir visskaistākais, bet Eštonam Kačeram kaut kā pietrūkst. Jo pat ļoti skaistā sejā vajag iesēt vismaz nedaudz apcerīgas skumjas, citādi pretīgi skatīties.

12:35pm: Citāts
It is not necessary that you leave the house. Remain at your table and listen. Do not even listen, only wait. Do not even wait, be wholly still and alone. The world will present itself to you for its unmasking, it can do no other, in ecstasy it will writhe at your feet.

/Franz Kafka

11:38am: Dzeršana
Vakar ar Elīnu domājām, kā lai ierobežo alkohola patēriņu. Viens no variantiem bija dzert tikai Asiņainās Mērijas. Pirmkārt, diezgan čakarīgi pagatavot. Otrkārt, ja uztaisa gana asu, arī grūti iedzert. Tika apsvērts arī variants meklēt dzīvokli, kas neatrodas pretim nočņikam.

1:42pm: Cik tev?
A: "Cik tev disku? Cik grāmatu?"

B: "Man nevienas, bet būtu bijis labāk, ja tu būtu tas, kam nevienas."

7:59pm: Mamma un suns
Mamma atrakstīja: "Satikām Baksīti, tam atkal kājās operētas vecās kaulu šķembas. Kēra sēdēja ar muguru un skatījās pāri plecam." Man liekas, ka manas attiecības ar pasauli ir tieši tādas kā manas mammas sunim ar Baksīti - sēžu ar muguru un skatos pāri plecam.

3:54pm: Dienas citāts
"Es, protams, atradīšu izeju no jebkuras sarežģītas situācijas, bet izbrīna, lūk, kas: kā es tik viegli atrodu ieeju tajās!"

/Autors nezināms

12:20pm: Koncentrēšanās nepanesamais smagums
Pat nezinu, vai es, darot kādu darbu, biežāk paralēli refrešoju feisbuku vai aplūkoju savus nagus. Nezinu arī, kas no tā ir lietderīgāk.

1:25am: LD
Lasu par visu skaistajiem piedzīvojumiem no festivāla "Laba daba", palika žēl un kauns. Šķiet, es šoreiz biju nolēmusi, ka ir īstais brīdis, lai kārtīgi izgulētos un neredzētu pilnīgi neko no tā, ko gribēju redzēt. Agrāk tā nebija. Varbūt festivāli vairs nav domāti man.

7:40pm: Likteņa zīmes
Pēdējā laikā novērojamas daudz likteņa zīmes. Es gan pagaidām nesaprotu, par ko tās liecina. Pastāstīšu par vienu no tām.

Draudzene palūdza uzrakstīt stāstiņu par kādu pāri, kas taisās precēties. Uzzināju faktu, ka līgavai ļoti garšo saldējums, un daļā teksta aprakstīju, kā viņa nakts lokālos nereti stāv rindā, lai nopirktu piecus plombīra TIO. Tās pašas dienas agrā naktī gāju mājās par Dzirnavu ielu, divi puiši jautāja, kur ir tuvākais nočņiks. Norādīju viņiem virzienu, turpināju iet. Vēlāk izgāju uzpīpēt - skatos, abi puiši sēž uz apmalītes pie "Medņa". Ēd katrs lielā plombīra TIO iepakojumu (nevis vafelē, bet plastmasas tūtā). Tas ir tu tū jocīgi.

9:42am: Pārprātums
Vakar ar Elīnu romantiski sēdējām pie Dziesmu svētku parka dīķīša, runājām par vecmeitu ballītēm.

Es: Kad mēs precēsimies?

Elīna: Tad, kad Juris Pūce beidzot izcīnīs to kopdzīves likumu.

Es: Es domāju - ne savā starpā.

Elīna: Ā.

1:58am: Dienas sleja
Šovakar man vairs galīgi nebija spēka. Tāpēc ar EK pieveicām katra piecus aliņus un pēc tiem kopīgi uzrakstījām manu sleju izdevumam KDi par festivālu Positivus.

11:28pm: Pāķi
Ir tādi cilvēki, kuri ir iesituši roku spējā paironizēt par sevi. Bet tas, ko viņi nav iemācījušies, ir nebaidīšanās sevi padarīt par pilnīgiem pāķiem. Atļauties reizēm tādu pilnīgu pāķu līmeni, kas jau kļūst stilīgs un mīļš. Šī ir spēja, ko es visaugstāk vērtēju cilvēkos.

10:26pm: Divatā ar Dzērāju
Pēc ilgiem laikiem ciemojos Pļavniekos. Uznāca apcerīgs noskaņojums, piesēdu parciņā uzpīpēt. Tur kāds iedzēris vīrietis man palūdza cigareti, pretī piedāvāja alu. Iedevu cigareti, alu neņēmu. Viņš vaicāja, vai drīkst apsēsties blakus, teicu, ka labāk saglabāsim distanci. Paklausīja. Tomēr uzsāka dialogu.

"Tu esi precējusies?"

"Nē."

"Es drīkstu ar tevi pastaigāties?"

"Laikam jau nē, man jāiet mājās mazgāt veļu."

"Bet varbūt mēs pastaigātos un beigās apprecētos."

"Šaubos."

"Nē, man ir dzīvoklis, mašīna, viss ir."

"Tas ir ļoti labi."

"Tikko koncertu nospēlēju, 70 cilvēku man sajūsmā applaudēja. Tas bija pizģets."

"Es tiešām priecājos."

"Nē, tiešām, 70 cilvēku kopā bija. Visi bija sajūsmā."

"Es ticu."

"Man ģitāra arī ir."

"O."

"Tikai sievas nav. Jau gadiem. Cilvēkiem taču jādzīvo pa pāriem, viņi nedrīkst būt vieni. Bet man nevienas nav."

"Es nezinu, kāpēc tas tā."

Sarunas beigas.

11:42am: Pāļa nakts sarakstes
A: "Kā Tev liekas, mēs kādreiz dzīvē uzvarēsim?"
B: "Šķiet, ka labākajā gadījumā iegūsim sudrabu"

11:43pm: Par skumjām
Man ir tāda teorija, ka skumjie cilvēki ir apveltīti ar labāku humora izjūtu. Tas ir tāpēc, ka viņiem kaut kā ikdienā ir jācīnās ar permanentajām skumjām, un pastāvīga ironija ir viens no instrumentiem. To apstiprina arī individuālie piemēri no dzīves. Bet varbūt arī humora izjūta vienkārši liecina par asāku prātu, bet gudrajiem cilvēkiem tradicionāli piemīt lielāka nosliece uz eksistenciālām pārdomām un likumsakarīgi tātad arī skumjām. Tāds apburtais loks, zinies.

11:09pm: Saki man tagad, kā to iegūt, kā?
Kāpēc ir tā, ka it kā viss šajā dzīvē sanāk, it kā viss iet no rokas, bet vajag to vienīgo lietu, ko nevari dabūt, vajag to vienīgo lieto, kuru nemaz nevajag?

6:02pm: Lēmumi
Es izdomāju. Es uzrakstīšu vēstuli vienam no "Saimnieks meklē sievu".

12:27pm: Dzīve ir netaisnīga
Šorīt gāju pa ielu paģirās, netīrā jakā un ar sarkano Malboro cigareti labajā plaukstā. Satiku bijušo kolēģi uzposušos, uzvalkā, glīti sasukātiem matiem. Tomēr es esmu tā, kam te ir darbs, bet viņš tas, kuram nav.

11:01am: rīta geja
Burti veidoja tik mājīgas rindas
Reizē tūļīgas un pārliecības pilnas,
Ka es uzreiz atpazinu
Nevajadzēja ne vārdu, ne uzvārdu
Atlika uzmest nejaušu skatu
Un sajutu, kā tavas rokas
Ritmiski skaras pie taustiņiem
Kursors nervozi trīc aiz komata
Cenšoties uzminēt, kurš būs tas burts,
Kas būs tas nākamais vārds,
Lai rinda kļūtu trekna un pilnīga,
Lai man atkal nesanāk pārprast
Šī ir tava pēdējā vēstule,
Uz kuru negaidi atbildi

8:10am: Reāli besī
Lieta, kas man tiešām ārprātā krīt uz nerviem, ir pašironijas trūkums un neveselīga ieciklēšanās uz savu pārliecību. Es zinu, ka uz Liānu Langu dusmoties nedrīkst (runa ir par viņas reakciju uz prezidenta vēlēšanu Texxxtu Twitterī), bet nu tomēr, es vienkārši nevaru. Viss ir ļoti forši un smieklīgi tikai līdz brīdim, kad tas skar ideoloģiskos pretiniekus, visus tos ļaunos, pretīgos ušakovus, lembergus un žanetas jaunzemes - grendes. Tiklīdz tas aizķer arī tevi, tā tas, izrādās, ir pretīgi, neobjektīvi, un izpelnās pārmetumus par politisko angažētību, faktu sagrozīšanu un ko tikai tur vēl nē. Vārdu sakot, inteliģences paraugstunda.

2:22pm: Attiecības
A: "Jā, izraisīt žēlumu ir pēdējais salmiņš, pie kā pieķerties. Atbrauc man pakaļ, man tek asinis!"

B: "Piekrītu. Pats esmu izmantojis. Principā, uz to ir balstījusies visa mana attiecību vēsture".

8:42pm: Pēc darba devos uz izstādes atklāšanu dažādās Rīgas tualetēs. Diemžēl pievīla galerija "Aristīds", kuras durvis bija cieši aizslēgtas, bet vismaz "KKC", "Čomskī" un "Bolderājā" spēju sasniegt estētiska rakstura līdzpārdzīvojumu. Tomēr būtiskākais šajā stāstā vēl tikai sekos.

Kad māksla manus jutekļus bija krietni paplosījusi, sajutu spēju izsalkumu, ko devos remdēt tuvākajā vietā, kas bija pa rokai. Tā bija kaut kāda ēnaina Austrumu virtuves vietiņa uz Avotu ielas, kurā ēdiens uz mājām tika piedāvāts ar 25% atlaidi. Mans vakariņu komplekts ar pastu un, iespējams, liellopu gaļu izmaksāja Eur 1,28. Tātad ne tikai pa rokai, bet arī - pa kabatai. Turklāt es viņus vēl veikli piečakarēju, dodoties baudīt maltīti nevis uz mājām, bet mākslas telpu "Čomskis". Ēdienā dominēja lētās sojas mērces tanīni, kas vismaz man vienmēr liek domāt par bērnību, jo atgādina tās benzīna smaržas notis, kas virmoja padomju laika mašīnās. Pašā pēdējā kumosā bija gabaliņš, kas pēc konsistences bija pielīdzināms žagaram vai čiekuram, bet garšoja kā lakrica. Tikmēr divi aziāti pie blakus galdiņa dzēra viskiju, kam uzkoda alvejas lapu, kuru ar kabatas nazi nogrieza no puķpoda blakus uz palodzes.

11:42am: Augsts līmenis
Vakar mēģināju ceļot bāru ekskursijā kopā ar suni - nav īpaši ērti, bet tas neizslēdz iespēju, ka šodien to darīšu atkal. Ejot mājās, konstatēju, ka Blaumaņa ielas picērija ir ciet, tāpēc vienkārši pasūtīju lielo picu uz mājām. Kārtējo reizi nobrīnījos, kāpēc sēņu picai tiek pievienota desa, bet vismaz bija, ar ko pabarot suni. Šorīt malkoju atspirdzinošu tējas sēnes dzērienu ar ingveru, klausoties draudzenes stāstu, par to, kā viņai iztecēja strutas no cauruma pirkstā, ko izkoda dēle.

10:50am: Stratēģiskais plāns
Agrā jaunībā man basketbola pulciņā "Kolibri" bija tāda draudzene Ilze. Diemžēl mūsu bioloģiskie pulksteņi tikšķēja pilnīgi ačgārni, un Ilze atšķirībā no manis ļoti agri gāja gulēt. Kad kopīgi devāmies uz nometnēm vai sacensībām un palikām vienā istabiņā, tas mani sāka apgrūtināt, jo vakaros vēlējos izklaidēt sevi sarunu ceļā, bet Ilze - ieslīgt sapņu pasaulē. Tad es sāku atkost mehānismu, kā Ilzi var ilgāk noturēt nomodā. Es sāku viņai uzdot jautājumus par viņas vismīļākajiem tematiem - visbiežāk tas bija Ilzes papagailis Timis. Ar to gandrīz nekad neizdevās nošaut greizi, un varējām palikt nomodā vismaz kādu stundu ilgāk nekā cerēts.

Nesen atgadījās līdzīga situācija - sēdēju jau ar kādu citu draudzeni vakarā pie likteņupes, viņa jau nopietni dzīrās doties mājās, bet es vēl negribēju. Protams, esam pāri vecumam, kad piedien lūgt kādu rīkoties pretēji savai gribai un, piemēram, palikt ilgāk manis dēļ. Tāpēc es atkal izspēlēju tā saucamo "Ilzes kārti", un sāku mērķtiecīgi uzdot jautājumus par aktuālākajiem tematiem no viņas ikdienas. Neko, vēl pēc tam uz krogu aizgājām, palikām līdz slēgšanai.

2:23am: Nē nu jā
Я не люблю, когда мне врут,
Но от правды я тоже устал.