spilgti, radoši, oriģināli

12:06pm: Jauns sapnis
JRT iekšpagalmā taisīju dārzu no atkritumiem. Garām nāca Baiba Broka, un es izlikos, ka tos vācu, nevis esmu tur atnesusi, lai izdaiļotu iekšpagalmu.

2:32am: "Vai šovakar iedzersim?

Šovakar nē"

(c) Lāčplēsis

2:02pm: Sapnis
Ar EK iestudējām lugu, kurā es visu laiku nevarēju pareizajā mirklī pateikt: "Tas ir aplami!". Tad uz skatuves sākās kaut kāds balagāns, kur laikam bija jāparādās arī mūsu lugai, uz kuru bija atnācis arī Alvis Hermanis, kas sēdēja tādā kā ar mazu sētiņu norobežotā atsevišķā zālē. Pie šīs zāles vārtiņiem piestāja Agnese Rutkēviča un vaicāja: "Leģenda, vai drīkst apsēsties jums aiz muguras?".

12:59pm: Ziemassvētki sabraukuši
Vakar tētis izdzēra pāris glāžu karstā ruma un sāka runāt tās savas muļķības, par ko kaunā acis ne tikai jānodur, bet arī jāaizsedz ar plaukstām. Piemēram, sākās strīds par sieviešu un vīriešu skaita atšķirībām dažādās valstīs, un es viņam skaidroju, ka abu dzimumu bērni visā pasaulē dzimst apmēram 50%/50%, tā disproporcija rodas vēlāk un notiek ārēju apstākļu ietekmē. Viņš teica, ka - nē, ir divas valstis, kur zēni dabiski dzimst daudz vairāk, tad es prasu - kuras tās ir? Šīs valstis esot Nepāla un Mongolija. Wtf, wtf, wtf.

Bet tad kādu stāstu iesāka stāstīt mamma, līdz tētis viņu ar uzrunu "Vecā..." uz lūpām pārtrauca pusvārdā. Mamma teica, ka beigs stāstīt, tad atbildēs uz viņa jautājumu. Pabeigusi stāstu, viņa jautā: "Nu, kas tev tur bija?", uz ko tētis, rādot ar pirkstu uz kādu trauku galdā, atbild: "Vecā... Tas ir rosols?".

3:32pm: Tampons
Bijām uz prozas lasījumu brokastīm. Izejam ārā uzpīpēt, taustu kabatu, bet tur - tukšums. JJ jautā, vai mana paciņa gadījumā nav tā, kas iekšā mētājas uz zemes. Pieņemu, ka tā ir mana, un viņš dodas paciņai pakaļ. Atgriežoties JJ tur rokās ne tikai paciņu, bet arī tamponu, vaicājot, vai tas arī mans. Saku, ka galīgi nav mans, es vispār tik lielu tamponu pirmoreiz redzu. Tā viņš apjucis dodas atpakaļ uz iekštelpām novietot tamponu tur, kur to paņēmis - uz zemes.

11:25am: Brokastis
Šorīt izdomāju, ka vēlos ieturēt nesteidzīgas brokastis Rīgas sirdī - tur omlete, svaigi spiesta suliņa, kafija, avīze, viss, kā pienākas. Sākumā izvēlējos kafejnīcu "Resnais ķirbis", bet tā kā viņiem vēl nebija atnācis pavārs, devos uz "Double Coffee". Tur visu laiku uz riņķi skanēja viena un tā pati Ziemassvētku melodija, vienā brīdī likās, ka, vēlreiz izdzirdot tās sākumu, es iešu ārā nesamaksājot. Izskatījās, ka nevienu citu tas pilnībā neuztrauc. Saņēmos un pajautāju viesmīlei, kāpēc viņi izvēlējušies tādu muzikālo noformējumu. Viņa uz brīdi samulsa, tad atbildēja: "Nezinu. Tāds disks".

Pēc vēl kādām trīs šīs dziesmas atskaņošanas reizēm tomēr sāka skanēt arī citas Ziemassvētku melodijas.

1:34pm: Iepirkšanās
Pamanīju, ka sievietes, pērkot pārtiku, domā par preču kombinācijām - t.i., kādu ēdienu varēs pagatavot no visa kopā. Vīrieši vienkārši nopērk dažādas nesakarīgas preces, kas viņiem tajā brīdī šķiet inčīgas.

11:26pm: Tā ir diena
Kamēr es rakstu par kultūrpolitiku, kāds sēž pie galda un mērķtiecīgi lipina centus sev pie pieres.

7:54pm: Pārfrāzēts Lāčplēsis
Šodien saņēmu šādu rokoperas "Lāčplēsis" pārfrāzētu dziesmiņu:

"Tēvocis bungas reiz mācīja man.
Ballē mums uzbruka besis.
Tēvocis, besi kā kazlēnu tādu,
Pārbungoja pušu!
Viņš izglāba mani.
Raudāja pats, jo žēl tam bij’ beša".

11:51am: Man dzīvē laimes nav
Vakar gājām ciemos pie MM, taču telefona sarunā nepareizi sadzirdēju viņas dzīvoļa numuru. It kā tā nebija pirmā reize, kad tur viesojāmies, tāpēc varējām vienkārši vadīties pēc atmiņas, tomēr spītīgi nolēmām labāk klausīt manam sadzirdētajam. Atveram, mūsuprāt, īstā dzīvokļa durvis, bet jau koridora iekārtojums liecina, ka mēs čista neesam MM dzīvoklī. JJ tomēr lepni soļo tik iekšā, daiļi dziedot frāzi: "Man dzīvē laimes nav...". Pēc brīža no tālākās istabas galvu pabāž sieviete krūšturī. Tā nav MM.

11:00am: Rēzekne. 2. daļa.
Visu dienu pavadījām jauniešu centra "Zeimuļs" kafejnīcā, nīgri gatavojot priekšnesumu. Ierodoties Gorā, sastapām visas šīs idejas iniciatoru LB, kurš atklāja, ka uz vienu no dienas nodarbībām ieradušies tieši divi cilvēki. Draudējām viņam, ka tad, ja trīs mēnešu laikā nepametīs šo darba vietu, zvanīsim viņa sievai un informēsim par paaugstināto bīstamības stāvokli ģimenes nākotnei. LB uz to vēlāk, no Gora jumta veroties uz Rēzeknes blokmājām, atbildēja ar: "Stulbākais, ka es zinu - jūs nediršat".

Uz mūsu tā saukto stendapu bija atnākuši kādi divdesmit cilvēki. Fonda vadītāja vaicāja, kā lai mūs piesaka, bet no ierosinājuma "Bloga Texxxti autores?" samulsa, tādēļ pēc īsa pārdomu mirkļa viņa lūdza, vai nevar mūs tomēr pieteikt kā mākslinieces. Bija atnākuši pāris vietējie pārtībomži, daži studenti, daži centra darbinieki un daži, kuri tur bija atvilkti ar puslīdz varu, lai vispār būtu kāds cilvēks. Es saprotu, ka ne vienmēr ir viegli svešā pilsētā savākt auditoriju, tomēr būtu vismaz jāpacenšas. Ne jau mani tas šoreiz pārāk interesēja, un, protams, arī viens cilvēks ir auditorija, bet... Kāpēc gan nopūlēties, aizvelkot cilvēkus kilometriem tālu uzstāties, bet atstāt pašplūsmā jautājumu, vai to vispār kāds redzēs?

Uzstāšanās bija puslīdz pieklājīga, EK gadījumā pat spoža. Daļa cilvēku neko nesaprata, daļai, kā uzzinājām pēc tam, likās par traku (amatierteātra vadītājai no LKA), daļai likās laikmetīgi (tas bija krievu vīrietim, kurš neko nesaprata šķietami valodas, nevis prāta barjeras dēļ), daļai šķita, ka beidzot jūtama Rīgas elpa. Mums, protams, uzstāšanās vidū katrai individuāli capslokā piezagās jautājums: "Kāpēc es to daru?". Es gan pēc tam bezjēgā jutos diezgan pacilāta, EK, protams, drīzāk sagrauta. Dāmas no "Martas" centra bija pat visai apmierinātas, līgumu nelauza, iedeva līdzi dažus ēdiena iesmiņus no galda, kā arī pieskatīt vienu Deinata fotku. Kad viņas teica, ka decembrī varētu mazliet pārstrukturizēt un atkārtot, dzirdēju, kā šausmās nošķīst stikli EK smadzenēs.

Šļurinot iekšā vīnu, iepazināmies ar konspiratīvi noskaņotu kundzi, kura apgalvoja, ka Rēzeknes slimnīcā pēc zemiskā kapitāldaļu turētāja pavēles visi rentgeni uzrāda, ka cilvēki ir veseli, lai gan tā nav. Busiņā turpinājām šļurināt vīnu no veikala - arī dāma no "Martas" neatteicās iemalkot pa taisno no kakliņa. Nebijām vienisprātis, kā jārisina prostitūcijas jautājums, jo mēs paŗstāvējām liberāļu flangu, piedāvājot to tomēr legalizēt, bet viņa - utopistus - , kas vēlas to pilnībā izskaust. Paskatījāmies sniegā uzņemtās fotkas, parunājām par viņas trim vīriešiem un Jēkabpilī šķīrāmies. Tas ir, viņa izkāpa, bet mēs traucāmies uz Rīgu, kur apmēram Ķengaraga rajonā šoferes kundze uzzināja, ka pie viņas mājas nospertas riepas. Šī uzreiz meta busiņu apkārt, pagalmā dzinās pakaļ kaut kādiem kēksiem, es biju samiegojusies un neaptēsta, bet gatava gulties zemē, ja sāksies apšaude. Tomēr nenācās atdot dzīvību šoferes kaimiņa riepu dēļ. Tas ir ideāli.

3:33pm: Uzstāšanās
Esmu pamanījusi, ka man publisku uzstāšanās situāciju laikā uztraukumu nereti nomaina smadzeņu paziņojums: "Anete, mums apnika, gribam iet prom".

12:34pm: Sieviešu centri
Šorīt ar EK devāmies uz Rēzekni, lai darītu stendapu par tēmu "sieviešu tiesības/līdztiesība/vardarbība". Jau pārrunās par šo stendapu negāja viegli - centrs "Marta" draudēja lauzt vēl neparakstītu līgumu pirms vispār bijām iešļurinājušas pirmo kafijas malku. Mazs, šķietami intrigu pilns birojs ar pāris stereotipu saēstām sievietēm. Tomēr beigās izcīnijām savu - drīkstam stāstīt tādus jokus, kādus vēlamies. Tuvojoties šim notikumam, noskaņojums gan kļuva arvien nelāgāks.

Kulminācija tika sasniegta šorīt. Septiņos no rīta mums pakaļ piebrauca nošņurcis busiņš, kurā praktiski nebija apkures. Abas mašīnā esošās sievietes visu ceļu nodarbojās ar, tā teikt, poētikas saskatīšanu ikdienas sīkumos. Jau ceļa sākumā tika pārrunāts, kur labāk iedzert kafiju - Liepkalnos vai Statoil. Arguments pret Liepkalniem bija tur esošā maksas tualete. Pēc Liepkalnu apmeklējuma tika pārrunāts, kā īsti garšoja mēles salāti, vai tur bija olas, vai tās bija vistu vai tomēr cūku mēles, un vai nevajadzētu šādus salātus pagatavot uz svētkiem. Atgriežoties mašīnā, tika izteikta sajūsma par to, ka beidzot esam pamodušās. Šai sievietei par to esot "patiess prieks", nebija gan skaidrs, ko mums kopīgi ar šo pamošanās situāciju tagad iesākt. Nedaudz parunājām arī savā starpā. Sieviete, kuras svārkiem, kā izteicās EK, bija kapuce, nezināja, kas ir "Spēlmaņu nakts", bet norādīja, ka EK noteikti šeit būs foršāks vakars nekā tur. Viņa arī izteica cerību, ka vakarā uz šo stendapu vispār kāds atnāks, jo uz vienu no dienas darbnīcām esot pieteikušies četri cilvēki.

Neilgi pirms Rēzeknes abas izkāpa fotogrāfēties šosejas malā ar pirmo sniegu. Mašīnā vairākkārt tika pārrunāts, cik laba ir telefona kamera, kā arī izteikta liela nožēla, ka bildes feisbukā nav paspējušas iepostot pirms otra centra busiņa, kas dodas uz Latgali. Tad tika izteikta skaudība, cik gan ērti mums šajā busiņā būs izgulties atpakaļceļā - tad vecene ar kapuci uz svārkiem kāps ārā, tāpēc tur būs nevis astoņas, bet deviņas brīvas vietas. Domāju, ka šo papildus brīvo telpu spēšu izmantot, vien sadaloties gabalos.

Stendaps vēl tikai priekšā.

4:02pm: Pankūkas
Vēl es mēģināju cept plānās pankūkas. Luīze mani mierināja, sakot, ka pirmā pankūka sanāk tikai vecmammām, tas jāpieņem. Bet man daudz maz skaista paskata sanāca tikai fakin' pēdējā. Vienu es mēģināju apgriezt, uzmetot gaisā, izdevās gandrīz tikpat nesmuka kā pirmā, par kuru J.J. apvaicājās: "Kas ir tas?".

3:56pm: Izlikšanās
Nāku iekšā istabā, redzu - J.J. datorā skatās kaut kādu tizlu krievu bojeviku. Pamanot manu ierašanos, viņš zibenīgi pārslēdzas uz programmu "word" un izliekas, ka smagi strādā. Normāli.

1:57pm: Saruna nr. 15
Eb.: "Karoči, es Rimi netīšām nozagu ābolu. Kā tu rīkotos manā vietā?"

An.: "Es, protams, nestu atpakaļ. Nu labi, tas taču pofig."

Eb.: "Nē, TAS NAV POFIG."

An.: "Es regulāri Rimi kaut ko apēdu."

Eb.: "Ko?"

An.: "Kādu ķirsi, zirni vai konču."

Eb.: "Tu mani nomierināji. Mana zādzība vismaz nebija apzināta."

An.: "Tas man tāds flirts ar Rimi. Es parasti viņu nekrāpju ar citiem veikaliem, bet par to regulāri tur nozogu kādu nieciņu."

Eb.: "Skan pieņemami."

5:35pm: Saruna nr. 8
M: Es šodien uz ielas redzēju divas slavenības - Hariju Spanovski un Elīnu Kolāti. Tas bija superīgi.

A: Bet Harijs Spanovskis ir miris...

M: Nu ja!

12:49pm: Stāsti
Arī es nesen atradu savu, šķiet, vienīgo īsto un līdz galam pierakstīto dienasgrāmatu. 11 gadus vecā es tur raksta par to, cik apnicīga ir vienmuļā dzīves rutīna, kurā skolai seko treniņš, tad kāda televīzijas pārraide, mājasdarbi un tā atkal viss no gala. Tāpēc man gribētos tādas dienas, kurās "var pārsprāgt no prieka". Vakar, sēžot Č. pagalmā un runājot par katlu, kurš pārsteidz tevi zem segas, aiz durvīm un feisbukā, sapratu, ka vismaz kādu mērķi savā dzīvē esmu īstenojusi. Tomēr mazliet žēl, ka, šķiet, tie inčīgākie stāsteļi tā arī paliek skaipa čatiņos un Čomska pagalmos, nevis nokļūst word vai cita formāta failiņos, lai... Lai ko? Sasniegtu lielāku auditoriju?

Vakar turpat Č. uzzināju par kādu atgadījumu ar Aspaziju. Manuprāt, ļoti mīļš, tāpēc pastāstīšu. Pie mazās Aspazijas reiz pa nakti palicis kāds kungs. Nu, ne jau viņas gultā, bet mājā - kā Aspazijas vecāku viesis. Kungam bijusi gara, gara un ļoti bieza bārda. Toties Aspazijai nebija bijuši normāli čomi, jo vecāki ar puņķainajiem kalpu bērniem draudzēties nav ļāvuši, tāpēc nācies iztikt ar ezi un spāri. Puņķainas spāres taču jūs neesat redzējuši, vai ne? Nu re, tātad viss čill. Tā nu Aspazijas čomaks ezis bija ieritinājies šī kunga bārdā un omulīgi čučējis. No rīta gan atklājies, ka ezis ir tik cieši satuvinājies ar bārdu, ka šķirt šos abus spēs tikai šķēres. Tā kungs palicis bez bārdas, bet ezis jaunās sasukas dēļ gan jau mazliet vairāk sācis līdzināties cilvēciskai būtnei.

12:52am: Ludziņa nr. 52
A: "Tu tās saulespuķu sēklas nopirki?"

E: "Nē, bļeģ, nozagu."

A: "Domāju, moš kāds uzdāvināja."

7:27pm: Dzīvesbiedru sarunas pēc darba
E: jūtos kā stāvoklī. prasās kaut ko, kas piesien dūšu, un drusku gribas vemt.

A: iešaušu Rimcī. neko nevajag? grūtniecības testu?

E: zobupastu! bet tā nav steidzama. es ar saviem paradumiem vēl varu no esošajiem izspiest kaut ko kādu mēnesi.

A: Tu kā topošā grūtniece varētu šādi tieši spiešanas tehniku uztrenēt.

E: tad nepērc zobupastu.

A: es nevaru saņemties, lai pieceltos no krēsla.

E: jā, problēma ir būtiska.

A: kā iesaki risināt? Man akūti vajag padomu. Laba drauga padomu.

E: varbūt nepieciešams koučings. vai vismaz mobings.

4:41pm: Izklaide
Kur lai šovakar forši aizved vienu keksu no Kolumbijas?

11:02pm: Kārtējā luga
AK: Kāds līmenis?

EK: Augsts.

AL: Paga, par ko jūs runājat?

EK: Ja godīgi, es nekad par šo jautājumu nebiju domājusi.

12:37am: Saruna pie kolas tases
E: "Uzdāvinām Jānim Dombravam jaunas bikses?"
A: "Labi."

2:26pm: Grāmatas
Agrāk, sen senos laikos, grāmatas taču parasti rakstīja vienkārši 1. vai 3. personā. Tagad teju katrā, kas paķeras pa rokai, notiek cikliska pārslēgšanās no viena varoņa redzespunkta pie cita. Ko tas par mums liecina? Vai ir iestājusies morālā krīze?

3:52am: Smuki džeki
Ar Sandžu nakts čatiņā apspriedām, kuri džeki mums šķiet tik smuki, ka varētu apprecēt tikai tāpēc, lai mūžīgi uz viņiem skatītos. Un rezultātā sapratām, kāpēc Džūda Lovs ir visskaistākais, bet Eštonam Kačeram kaut kā pietrūkst. Jo pat ļoti skaistā sejā vajag iesēt vismaz nedaudz apcerīgas skumjas, citādi pretīgi skatīties.