Līkcepure ([info]likcepure) rakstīja,
@ 2015-10-04 12:49:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Stāsti
Arī es nesen atradu savu, šķiet, vienīgo īsto un līdz galam pierakstīto dienasgrāmatu. 11 gadus vecā es tur raksta par to, cik apnicīga ir vienmuļā dzīves rutīna, kurā skolai seko treniņš, tad kāda televīzijas pārraide, mājasdarbi un tā atkal viss no gala. Tāpēc man gribētos tādas dienas, kurās "var pārsprāgt no prieka". Vakar, sēžot Č. pagalmā un runājot par katlu, kurš pārsteidz tevi zem segas, aiz durvīm un feisbukā, sapratu, ka vismaz kādu mērķi savā dzīvē esmu īstenojusi. Tomēr mazliet žēl, ka, šķiet, tie inčīgākie stāsteļi tā arī paliek skaipa čatiņos un Čomska pagalmos, nevis nokļūst word vai cita formāta failiņos, lai... Lai ko? Sasniegtu lielāku auditoriju?

Vakar turpat Č. uzzināju par kādu atgadījumu ar Aspaziju. Manuprāt, ļoti mīļš, tāpēc pastāstīšu. Pie mazās Aspazijas reiz pa nakti palicis kāds kungs. Nu, ne jau viņas gultā, bet mājā - kā Aspazijas vecāku viesis. Kungam bijusi gara, gara un ļoti bieza bārda. Toties Aspazijai nebija bijuši normāli čomi, jo vecāki ar puņķainajiem kalpu bērniem draudzēties nav ļāvuši, tāpēc nācies iztikt ar ezi un spāri. Puņķainas spāres taču jūs neesat redzējuši, vai ne? Nu re, tātad viss čill. Tā nu Aspazijas čomaks ezis bija ieritinājies šī kunga bārdā un omulīgi čučējis. No rīta gan atklājies, ka ezis ir tik cieši satuvinājies ar bārdu, ka šķirt šos abus spēs tikai šķēres. Tā kungs palicis bez bārdas, bet ezis jaunās sasukas dēļ gan jau mazliet vairāk sācis līdzināties cilvēciskai būtnei.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?