Pēc darba devos uz izstādes atklāšanu dažādās Rīgas tualetēs. Diemžēl pievīla galerija "Aristīds", kuras durvis bija cieši aizslēgtas, bet vismaz "KKC", "Čomskī" un "Bolderājā" spēju sasniegt estētiska rakstura līdzpārdzīvojumu. Tomēr būtiskākais šajā stāstā vēl tikai sekos.

Kad māksla manus jutekļus bija krietni paplosījusi, sajutu spēju izsalkumu, ko devos remdēt tuvākajā vietā, kas bija pa rokai. Tā bija kaut kāda ēnaina Austrumu virtuves vietiņa uz Avotu ielas, kurā ēdiens uz mājām tika piedāvāts ar 25% atlaidi. Mans vakariņu komplekts ar pastu un, iespējams, liellopu gaļu izmaksāja Eur 1,28. Tātad ne tikai pa rokai, bet arī - pa kabatai. Turklāt es viņus vēl veikli piečakarēju, dodoties baudīt maltīti nevis uz mājām, bet mākslas telpu "Čomskis". Ēdienā dominēja lētās sojas mērces tanīni, kas vismaz man vienmēr liek domāt par bērnību, jo atgādina tās benzīna smaržas notis, kas virmoja padomju laika mašīnās. Pašā pēdējā kumosā bija gabaliņš, kas pēc konsistences bija pielīdzināms žagaram vai čiekuram, bet garšoja kā lakrica. Tikmēr divi aziāti pie blakus galdiņa dzēra viskiju, kam uzkoda alvejas lapu, kuru ar kabatas nazi nogrieza no puķpoda blakus uz palodzes.