Reāla fikcija
Biedzot ārā īstais laiciņš, lai domātu nolemtības pilnas domas. Varētu tās sākt pierakstīt vistumšākajā grāmatā, pēc kuras izlasīšanas ne asara nenobirtu, bet būtu jāsēž, ar trulu skatienu raugoties sienā. Grāmata būtu kā loģisks turpinājums vēstulei, ko 6. klasē skolotājas uzdevumā esmu rakstījusi savai draudzenei Elīnai Kolātei uz slimnīcu. Lai viņu uzmundrinātu, esmu dalījusies pati savās sirdssāpēs - kā Aiga izstāstījusi Šarakam, ka vairs nevēlas ar mani draudzēties. Vēstuli esmu noformējusi, rakstot ar dažādu krāsu flomasteriem, bet klāt pielikusi savu pases fotogrāfiju. Ja nu viņa piemirsusi, kā izskatos.