Apmēram pēdējais, ko atceros no vakardienas - nevaru pasniegties pēc aliņa, jo katru no abām rokām tur kāds cits džeks. Viens stāsta, ka jāgatavojas karam, otrs - ka jāgatavojas lugai par Kirkegoru. Tas ir tik augsts līmenis, ka šorīt nolēmu - ir jābeidz kurināt, jāizpako no piena plēves jaunais matracis un jāapskata kāda glezna. Boriss Bērziņš patika labāk par biržas provansiešiem, jo viņš smuki ķēpā grāmatās un dievina resnas, raudošas sievietes. Tāda, lūk, diena.