spilgti, radoši, oriģināli

2:39pm: cikls
Atzīšos, ka šobrīd televīzijā paralēli darbībām pie datora skatos kā Rita Trence dzied "Pie jūras dzīve mana". Ar viņu kopā dzied arī dažādi kori un vienkāršie ļaudis. Līdz ar šiem maņu orgānu kairinājumiem mani māc pamatīgas šaubas, ka dzīvē atkal iestājas cikls, kurā atgriežos aptuveni četru gadu senā pagātnē. Man atkal patīk regulāri vazāties pa krogiem, rakstīt dažādās šim nolūkam paredzētās vietnēs internetā, un pirms dažām dienām pat abonēju draugiem.lv statistiku. Vai tas nav šausmīgi? Es taču tagad būšu maģistrantūras studente.

2:36pm: subkultūras
Nesaprotu, kā ir ar tiem hipsteriem. Cik ilgi pastāvēs šāda subkultūra? Nu, vai pēc pāris gadiem mēs par to visu būsim aizmirsuši tāpat kā šobrīd par visiem tiem emo un pokemoniem, vai arī hipsteri kļūs par tādiem, kā piemēram, panki, kas blakus eksistē vienmēr.

4:14pm: šodiena
[16:05:14] SM: aizstaigā līdz pienaxam
[16:05:14] Anete Konste: tas ir vāx
[16:05:25] Anete Konste: labi. varbūt jāiebliež kāds xanax
[16:05:38] SM: un pa virsu konjax
[16:06:10] Anete Konste: beigās būs baigais hujax
[16:06:48] SM: bet nu cerams, ka vismaz koncis būs pizdatax

6:52pm: Opener festivāls
Tiešām neviens turp nedodas ar auto, kur vismaz kāda brīva vieta?

9:12pm: kā man patīk
Man arvien vairāk patīk brīvdienas vienkārši pavadīt mājās un nesteidzīgā ritmā izdarīt visu ko, kas nepieciešams. Protams, samērā vilinoši ir arī pasērfot pa sociāliem portāliem un ēst čipšus pie televizora, bet visa tā saturīgo lietu darīšana tam pa starpam sniedz kaut kādu neizskaidrojamu patiku, jo tas nav obligāti. Ir brīvdiena, apkārt valda attiecīga noskaņa, visi ļauj sev vairāk vai mazāk iedzert, lai nākamajā dienā pelnīti ļautu ilgāk pagulēt, un tāpēc jūties brīvs savā izvēlē, piemēram, izdarīt lietas, kas saistītas ar profesionālo vai akadēmisko dzīvi. Tas pats attiecas uz izklaidēm darba dienās - es toties riktīgi piedzēros otrdien. Nebija nekādas knosīgas sajūtas, ka kaut kur neaizejot visu palaidīsi garām un ir obligāti jāiet, un jāpiedzīvo kaut kas šausmīgi interesants, citādi nebūs, ko ietvītot. Elīna teica, ka tas liecinot, ka esmu rebel. Domāju, ka tas ir outstanding (t.i. viegli saskatāms) jau tāpat.

7:18am: romantika
Priedes līdzīgi kā vilki dzīvo baros. Un tāpat kā vilki tās savu dzīves biedru izvēlas uz visu mūžu. Izvēle gan nav plaša, jo nesniedzas tālāk par katras konkrētās priedes redzes loku. Lielā mērā pie šī priežu izkārtojuma ir vainīgs vējš, kurš sanesis auglības sēkliņas tādā kārtībā, kāda tam tajā brīdī labpatikusies. Tas ir kā meklēt sev mīļoto starp klases vai kursa biedriem - retajam tas patiešām izdodas, bet lielākā daļa pāru tomēr viens otru atraduši, izmantojot citus ceļus.
Tad, ja priedēm ir izdevies vienam otru atrast, tā reti kad izvēršas par laimīgu kopdzīvi. Jo visa dzīve tiek vadīta, mūžīgā tieksmē vienam pēc otra. Tik vien, cik izdodas mīļoto noglāstīt ar skujām noklātajiem pirkstu galiem. Un tas jau arī tikai, pateicoties vējam.
Es pazinu vienu priežu pāri, kuru vēl pirms mūsu pirmās tikšanās bija noskatījis kāds fizisko aktivitāšu cienītājs, kas dzīvoja tieši blakus priežu baram kādā mikrorajonā. Viņš starp priedēm novietoja stieni, kuru abās pusēs pienagloja ar trīs milzīgām, rūsas pārklātām naglām. Priedēm tas ļoti sāpēja, un tomēr tā viņi jutās tuvāk viens otram, nekā līdz jebkad. Caur šīm kopīgajām sāpēm, un vingrotāju, kurš griezās un pievilkās abiem pa vidu, priedes bija vienoti. Sajust tādu tuvību izdodas dažām priedēm no miljona, tāpēc tās vienmēr ar lielu mīlestību nolūkojās uz vingrotāju, un viņa saspringtajiem muskuļiem, piepūlē savilkto seju un lielo pārliecību par sevi.
Dažkārt vingrotājs pie stieņa ieradās ar saviem draugiem. Tad viņi iekūra ugunskuru, kaut ko uz tā cepa, dzēra alu un pa kārtai gāja pievilkties pie stieņa. Kad iestājās tumsa, visi palēnām izklīda, bet abi priedes raudāja lielas sveķu asaras, kas lēni apdzēsa ugunskuru tām blakus.

5:14pm: seks
Tikko debitēju intelektuāļu aprindās iecienītajā žurnālātexti. Gribēju, piemēram, palielīties.

6:09pm: es cīnos par savām brillēm
Ir ļoti pelēka diena. Bet es pastāstīšu par savām brillēm.

Iegādājos tās šovasar kādā pavisam citādā dienā nekā šī. Proti, saulainā un siltā. Kamēr grāmatu maiņas punktā dzejas dienu ietvaros vēl nebija uzceltas vajadzīgās teltis, aizgāju brillēm pakaļ uz optikas veikalu netālu no viesnīcas Latvija. Un neilgi pēc tam sākās visas ar tām saistītās nelaimes.

Jau otrajā dienā kādā bārā savas neuzmanības dēļ salauzu briļļu maciņu. Pāris nedēļas pēc tam devos uz slaveno klubu Piens, kur aktīvas dejošanas un alkohola reibuma iespaidā tām nokrita viena kājiņa un izkrita stikliņš. Abi minētie priekšmeti pazuda. Es nenolaidu rokas, svētā sēta man ieteica kādu labu meistaru netālu no cirka, kur tām melno kājiņu vietā pielika jaunas zelta. Optikas veikalā, kur brilles tika iegādātas, ieliku trūkstošo stikliņu.

Neilgi pēc tam tikpat slavenajā Nabaklabā pazaudēju otru stikiņu un beigu beigās arī pašas brilles. Pēc vairāku dienu meklēšanas brilles Nabaklabā tomēr atradās. Tiesa, tās dīvainā kārtā joprojām bija bez jau minētā stikliņa. Atkārtoti devos uz optikas veikalu un stikliņu atkal ieliku atpakaļ.

Pēc vēl dažām nedēļām vai arī mēneša un varbūt pat pusotra mans draugs uzgūlās brillēm virsū. Brilles atradās gultā. Tātad pavisam drošā vietā. Tomēr rezultātā tām nokrita viena no kājiņām. Tā kā man nebija vaļas tās salabot, pielīmēju kājiņu ar superlīmi un devos uz festivālu Pukkelpop Beļģijā. Tur tām nokrita arī otra kājiņa, tomēr centīgi turpināju abas nostiprināt savā vietā ar superlīmi. Beigās superlīme zaudēja savu spēku un nācās izmantot arī skoču. Nebija viegli, brilles nemitīgi krita nost. Sevišķi brīžos, kad es uz zemes meklēju citu atstātās tukšās glāzes.

Atgriežoties Rīgā, uzliku brillēm jaunas kājiņas. Tomēr vakar atgadījās jauna ķibele. Kamēr biju aizņemta ar domām par to, ka kaut kādi trīs čigāni pie veikala Origo vēlas nozagt manu velosipēdu, ietriecos automātiskajās stikla durvīs, kuras tikai viņām vien zināmu iemeslu dēļ neatvērās kā tam vajadzētu būt gadījumos, kad tām tuvojas objekts, kas sver vairāk nekā sešdesmit kilogramus.

Brillēm nu ir saplīsis rāmītis un ieplīsis arī stikliņš. Domāju, cik ilgi tas turpināsies. Varbūt jānoņem brillēm lāsts? Man pat ir aizdomas, kurš varētu to būt uzlicis. Kā Jums liekas?

4:38am: identitāte
- "... vai arī tad, kad tu biji bezdarbnieks un nedarīji pilnīgi neko, - vai tad tev arī vajadzēja garlaikoties?"
- "Viss mainījās, kad iepazinos ar tevi. Ne jau tāpēc, ka mani mazie darbiņi būtu kļuvuši aizraujošāki. Tāpēc, ka visā, kas notika ap mani, es atradu vielu mūsu sarunām."

12:57am: man ir ļoti stilīgas brilles, affair tam piekritīs
Manā dzīvē ir kāds jaunums. Proti, tie ir spilgtas gaismas uzplaiksnījumi manas labās acs ārpusē aptuveni 5-10 reizes dienā. Tie parādījās pēc tam, kad lidojošs telefons aukstasinīgi pārsita manu ādu uzacs rajonā. Tagad zem sadzijušās švīkas ir apaļš un ciets bumbulis, kas neiet mazumā, un rada šos ikdienišķos gaismas efektus. Kāds mans draugs apgalvoja, ka tas esot miršanas bumbulis. Tā kā nezinu, cik ilgi man vēl atlicis dzī

12:06pm: rūpala
Kā Jūs jūtaties nākamajā dienā, ja iepriekšējās dienas vakarā/naktī esat izdzēris tieši piecus aliņus? Nu, vidējas kvaliātes.

4:12pm: Bet vispār šodien redzēju Mārtiņu Sirmo, kurš taisīja plovu ar daudz ķiplokiem nevis līda ar meitenēm tualetē bučoties, un vakarā klausīšos Vestardu Šimkus, kurā agrāk biju iemīlējusies.

4:10pm: imagine
Pēc Bodlēra domām modernais cilvēks ir tāds, kurš mēģina sevi izgudrot. Virtuālajā laikmetā šis izteikums sevi vairāk nekā attaisno, jo rodas milzum daudz uz komunikāciju vērstu portālu, kas piedāvā tieši to - iespēju pašam sevi izgudrot. Uz to žurnālā Rīgas Laiks aicina arī nopelniem bagātais dīdžejs un blogeris Artūrs Mednis.

2:42pm: vulkāns un čemodāns
Beidzot arī man izdevās uz savas ādas izjust kā ir, kad nav iespējams doties lidojumā, jo ir iedarbojies vulkāns. Sākumā, izlasot burtu savienojumu "cancelled" pie sava galamērķa, domāju, ka tas taču tiešām nav reāli, bet izrādījās, ka bija gan. Starp lidotgribošajiem latviešiem izplatījās baumas, ka biļetes atpakaļ varot dabūt vairs tikai pēc piecām un vēlāk jau septiņām dienām. Sākām jau štukot, ka varētu braukt ar stopiem vai mainīt biļeti uz Hamburgu un tad ar prāmi, un patiesībā vēl kādus 200 variantus. Beigās izstāvējām milzīgo rindu un izdevās samainīt biļeti uz Kauņu nākamajā dienā, par ko bijām ārkārtīgi priecīgi, un visu vēl priecīgāku padarīja fakts, ka mamma želsirdīgi ir ieskaitījusi kontā visu savu pēdējo naudu. Tad nu devāmies uz lielveikalu, nopirkām nocenotos itāļu alus Morreti mazajās pudelītēs un vaļājāmies zālītē pie lielveikala, kuram vispār nebija ieejas, kas būtu domāta kājāmgājējiem, viss paredzēts tikai cilvēkiem ar automašīnām. No alus, protams, palika gurdeni, tiešām nesaprotu visus tos britus un arī latviešus, kas izdzer daudz alus un tad ārdās. Vai tos literātus, kas izdzer daudz vīna un visu nakti pavada sarunās. Man no šiem alkoholiem uznāk gurdenums, kad nestrādā galva un gribas tikai atgulties pēc iespējas mīkstākā vietā. Tāpēc pēc ilgām izvēles grūtībām, ko radīja tas, ka tās cena pieaug līdz ar tilpuma samazināšanos, nopirkām grappu, lai pārietu alus radītais gurdenums un nebūtu tik neizturami vēl vismaz stundas 15 dzīvot lidostā. Tā kā sākās lietus, savu grappu sākām tukšot turpat veikala stāvvietā, un beigās tas viss radīja pamatīgas grūtības nokļūšanai atpakaļ lidostā, jo nekādīgi nevarējām atrast turp vedošos tuneļus, lai gan lidosta atradās tieši pretī lielveikalam.
Līdz lidostai tomēr nokļuvām, atradām vēl citus latviešus, kam bija reiss nākamajā dienā uz Rīgu, visu laiku kaut kādai itāļu meitenei likām pieskatīt somas, kamēr paši devāmies uz kafejnīcu zagt daudz mazos cukuriņus, kas smuki izskatījās pēc visāda veida kārtīm. Beigās visi aizmiga un paliku tikai es ar to itāļu meiteni, kas kopā ar mani izdzēra atlikušo grappu, bet slikti runāja angliski. Tomēr man izdevās saprast, ka viņa dodas uz Somiju pakot augļus. Tiesa, es patiešām nesapratu, kāpēc viņai tur būtu jādodas. Tad aizmiga arī viņa, un es viena pati datorā palūrēju filmu The Bounty Hunter.
Naktī mūs ik pa brīdim bakstīja policists, tomēr izdevās arī pagulēt. No rīta priecīgi konstatējām, ka lidojumi ir atsākušies, un tātad visticamāk izdosies tikt arī uz mājām.
Drusku vēlāk pie mums pienāca Jānis ar drediem, lai uzdāvinātu viņam vairs nevajadzīgo Rīgas Laiku un Kultūras forumu. Jānis ir teoloģijas maģistrs un strādā Voldorfa skolā par vēstures pasniedzēju. Atkal nolēmām doties uz lielveikalu un šoreiz nopirkām lētāko un lielāko grappu. Tāpat atkal nevarējām atrast atpakaļceļu līdz lidostai, un izskatījās, ka Jāni, kuram vienīgajam jau bija jāsāk steigties, tas nemaz neuztrauc. Viņš tikai pajautāja, vai Uldis ir ēdis skābi, lai raksturotu situāciju, kurā atradāmies.
Jānis tomēr izdevās paspēt uz lidmašīnu, un mums, kam lidmašīna bija pēc trim stundām, arī. Nokļuvām līdz Kauņas lidostai, kur tūrisma birojā strādāja ļoti izpalīdzīga meitene, kas uz jautājumu, cik bieži iet autobusi uz centru, vienkārši atbildēja "Ņe očeņ". Paņēmām salīdzinoši ar Rīgu ārkārtīgi lētu taksi, kas no lidostas uz centru četrdesmit minūtes mūs veda tikai par desmit latiem.
Kauņā konstatējām, ka autobuss pēc pusstundas, uz kuru bijām cerējuši, iet tikai otrdienās un svētdienās, bet "šodien ir pirmdiena" kā mums laipni paskaidroja. Tad nu devāmies uz Paņevežu, trīs stundas pasēdējām krodziņā ar šašlikiem un lētu nedestilēto alu, un beidzot devāmies uz Rīgu. Lūk, tāds man bija vulkāns. Un es domāju, ka šādas situācijas ar vulkākiem un atceltiem lidojumiem drīz kļūst par pavisam ikdienišķu parādību.

2:24am: tev ir ļoti skaitas kājas
Man ir sajūta, ka manas kājas ir aizgājušas bojā. Esmu izstaigājusi Milānu krustu šķērsu. Biju, piemēram, Mākslas galerijā, kur konstatējām, ka tēlniecības māksla pavisam noteikti ir radīta priekš aklajiem. Vēl Milānas bērni pēc muzeja apmeklējuma meta zivēm un pīlēm parkā ar akmeņiem un vienā brīdī kliedza "morte, morte!". Tātad laikam pieredzēju šodien arī kādu mazu nāvi. Un pēc tam apskatījos La Scalu no iekšpuses. Tagad dzeršu vīnelīti pa 1,50 eiro litrā. Ko gan vēl vairāk var vēlēties?

12:57pm: aivars lembergs
Sāp galva un rādās, ka Milānā, uz kuru tūdaļ došos, būs lietus un maz grādu. Tā kā būs vien jāpaliek skaidrā. Vienīgi tikko iepriecināja fakts, ka twitterī man pieteicies sekot Aivars Lembergs.

12:10pm: mana dienasgrāmata
Tikko savā draugiem.lv dienasgrāmatā saņēmu šādu dzēlīgu komentāru, ko bija ierakstījis mans bijušais klasesbiedrs:
"Man ar pāris piedzīvojumi ir,redzot tevi pie centrālā McDonalda, ejot kopā ar jautru 4ali vienā virzienā un atpakaļ nākot ar citu vēl jautrāku 4ali (netīru,puskomā esošu un ķērcošu kā vārna)."
Tagad mans gods ir pilnībā aptraipīts. Tā kā mans gods ir mana tauta, ceturtā maija svinības man ir sabojātas.

11:57pm: Es jau sen konstatēju, un tas tikai turpina apstiprināties, ka patīku lielākoties tikai kaut kādiem padzīvojušiem vīriešiem un visvisādiem onkuļiem. Ceru, ka tad, kad izaugšu veca, patikšu jauniem puišeļiem.

7:39pm: vieglā naba
Kā jau minēju vienā no šīsdienas ierakstiem - esmu sākusi biežāk iedzert. Nesaprotu, vai tas tādēļ, ka esmu palikusi veca vai arī tādēļ, ka mani sākuši nomākt kādi jauni kompleksi, bet vienmēr pēc tādām iedzeršanas reizēm liekas, ka noteikti noticis kas tāds, par ko man būtu jāizjūt drausmīgs kauns. Un ka visiem noteikti es konkrēti kritu uz nerviem ar saviem muļķīgajiem stāstiņiem un pārējo. Droši vien, ka tās nav tikai manas aizdomas, bet balta patiesība, jo, piemēram, nesen Harijs, sēžot pie Nabaklab bāra letes, man aizrādīja, ka ir pienācis brīdis, kad viņam mani stāsti esot apnikuši. Kāda šausmīga dzīve!

7:35pm: mīļvārdiņi
Nesen izlasīju tviterītī, ka meiteni vārdā Jana draugs saucot par Zvēriņu vai Zīļuku. Mans draugs tad, ja neuzrunā mani vārdā, tad sauc par Gigantu. Toties gadījumos, kad ir uz mani dusmīgs, runā ar mani kā ar klātneesošu cilvēku, izmantojot vietniekvārdiņu "viņa" ("viņai jau vienmēr viss ir slikti" utt). Vai tas nav briesmīgi?

7:28pm: sākums un gals
Mans velosipēds, kas šodien atgriezās no Liepājas, ir sācis dziedāt kā putniņi. Nu, nevis riebīgi čīkstēt kā citi riteņi, bet maigi čivināt. Mans kaķis toties sācis strauji pieņemties svarā. Es esmu sākusi arvien biežāk iedzert. Elīna Kolāte ir sākusi doties pastaigāties ar savas māsas mopsi Friku. Un galu galā - rudzupuķītes uz galda ir sākušas birdināt lapas.

5:32pm: bērzu sulu limonāde
Mētra man tikko uzbrauca, ka es nerakstot. Tad nu atklāšu, ka man vienkārši kārtējo reizi ir paģiras. Aizvakar biju Alūksnē, kur nogaršoju pašgatavotu kandžu Čerbikoff un bērzu sulu limonādi. Iepazinos ar vairākiem talantīgiem latviešu dzejniekiem, un tagad Kultūras akadēmijā varēšu visiem ar to lielīties. Atpakaļceļa autobusā Imants Daksis izzīlēja, ka man uz rokas ir ļoti izteikta pašaizliedzības līnija. Atgriežoties Rīgā, kādas stundas sešas vai septiņas tusējāmies pa Molu, dzerdami Cēsu alu un runādami pārsvarā par homoseksuālismu. Tāpēc līdz šim neko nebiju ierakstījusi sviesta cibā. Piedod, Sandriņ!

8:18pm: pesto
Pēdējā laikā kulinārijas kuluāros ļoti aktuāls ir kļuvis pesto. Tas ir kāds itāļu garšaugs?

8:15pm: Vīrietis ir kā velosipēds - ved to, kurp gribi, ceļš ir tavā ziņā, tikai jārēķinās, ka tas pastāvīgi spiedīsies starp kājām.

1:49pm: ūdens, akmens, smilts
Vispār nebiju pamanījusi, ka Mētra dzēš laukā visus savus ierakstus. Es gan nedzēšu nekad. No savas dzīves taču arī neko nav iespējams izdzēst, tikai neatcerēties, bet arī ierakstus taču var neatcerēties.
Kā Jums liekas, vai man katrā ierakstā jāpiemin Mētra? Tad vēl gribēju apjautāties, kāda satura ierakstus man labāk rakstīt, bet atklāju, ka nemaz vairs nemāku taisīt aptauju, tāpēc pajautāšu, netaisot aptauju.
Kādus ierakstus man rakstīt?
1) Pilnus ar jokiem (tas būs grūti, jo man jokot vairs diezko nesanāk),
2) Kā man iet pa dzīvi (tas ietver arī dažādu ballīšu atspoguļojumus),
3) Visādus melus un iztēles augļus (tas gan arī būs grūti, jo man nav iztēles),
4) Atmiņu stāstus par laiku, kad man vēl sanāca joki,
5) Cits variants.