spilgti, radoši, oriģināli

1:07pm: Mums ar Mētru tagad ir vienošanās, ka es regulāri rakstīšu sviesta cibā, lai tas tik bieži nav jādara viņai. Ņēmu vērā arī viņas doto padomu par pamatu saviem ierakstiem izmantot garīgās pasaules iespaidus - piemēram, izlasītas grāmatas, redzētas teātra izrādes vai kādas filmas. Vakar man bija diezgan bagāta kultūras pieredze, tāpēc mēģināšu to aprakstīt. Recenzijas un kritiskus rakstus gan es nemāku rakstīt, apbrīnoju Zani Radzobi un Jāni Žildi, ka viņi to māk, bet man nesanāk.
Vakar pēc mācībām Kultūras akadēmijā devos uz Jauno Rīgas teātri, lai palūkotu, vai nav tomēr aizķērusies kāda biļete uz "Ziedoni un Visumu". Pati gan biju pirmizrādē, bet gribēju iegādāties dāvanu Ulda Rudaka dzimšanas dienai un pie reizes pati noskatīties vēlreiz. Diemžēl biļešu vairs nebija, tomēr par kultūras pieredzi var uzskatīt pašu viesošanos šajā ēkā vien.
Tālāk devos uz Nabaklab, kur bija atradušās manas brilles, kam iepriekšējās sestdienas vakara gaitā bija izkritis viens stikliņš. Par kultūras pieredzi uzskatu arī viesošanos šajā ēkā, jo tur tomēr uzstājas grupas, kuras tur atstājušas vibrācijas no savām mākslinieciskajām izpausmēm.
Kamēr gaidīju to kā mans briļļu rāmītis piepildīsies ar stikliņiem, iegāju žurnālā "Ir" aprakstītajā Index Cafe Vecrīgā. Pasūtīju plūmju saldējuma kokteili un lasīju Nīčes "Tā runāja Zaratustra". Saturu gan īsti nespēju uztvert, jo visu laiku jutos kā klasiskā situācijā no filmas. Nu, tādas mazas kafejnīciņas un tādas Nīčes grāmatas kopā kaut kā izsauc tādu sajūtu, kurā jūties tik ļoti apreibis no tā, cik gan forši ir atrasties tādā vietā un lasīt tādu grāmatu, ka visu laiku par to jādomā un nespēj pieslēgties realitātei. Tomēr atceros, ka, Nīčesprāt, Zaratustra ir saules zvaigzne vai kas tamlīdzīgs. Vilis Plūdonis par to visu to bija lielā sajūsmā.
Dodoties uz mikroautobusu, sastapu Sarmīti, kura mani uzaicināja iedzert vīnu un noskatīties filmu Malholandas ceļš, kas pieejama Lattelecom videonomā. Lai cik dīvaini tas arī neliktos, šo filmu tiešām skatījos pirmoreizi. Filmas noskaņu mani traucēja uztvert vairākas lietas - pirmkārt, tas, ka laukā bija gaišs un čivināja putni. Otrkārt, tas, ka dzērām vīnu, un tas, kā apgalvoja Sarmīte, notrulina jutekļus. Treškārt, filmai bija latviešu subtitri, kas acīmredzami bija veidoti ar kādas programmas palīdzību, jo tur rādījās visādas pavisam amizantas lietas. Piemēram, "You're kidding me" tika tulkots kā "tā nav nekāda izloze!", bet "Malholandas ceļš" kā "Malholandas draivs" un tamlīdzīgi. Kad biju vēl pavisam mazs bērns, ļoti fanoju par Tvinpīku. Atceros kaut kādas pavisam mistiskas sajūtas, kas atstāja uz mani iespaidu arī tik neadekvātā vecumā, kāds ir trīs vai četri gadi. Tātad Deivids Linčs spēj sasniegt vēlamo, pat iedarbojoties uz tādu apziņu un zemapziņu, kuru dzīves pieredze praktiski nav skārusi. Pie visiem jau minētajiem traucēkļiem, kas iepriekš sekoja aiz "pirmkārt, otrkārt un treškārt" jāmin svētās sētas parādīšanās, kas man čukstēja ausī, ko par šo filmu teiktu Ģirts Birziņš.
Vēlāk devos pie sava dzīvesbiedra (turpmāk - Dz.) un noskatījāmies Ulvja ieteikto dāņu filmu "Festen" (tikko gandrīz ierakstīju "Fever"). Filma tiešām bija kruta. Dz. gan ņirdza visaizkustinošākajos mirkļos. "Aizkustinoši" gan nav gluži īstais vārds, bet tomēr lielākai daļai jau tāpat skaidrs, kādu vārdu gribēju lietot.
Jāsecina, ka nemitīgi kaut kas traucēja manus kultūras iespaidus izbaudīt pilnībā, tomēr ar dzīvi esmu apmierināta. Tagad domāju doties ar velosipēdu uz Mežparku un varbūt pat paskatīties dzīvnieciņus. Zoodārzā šis esot "dziesmu un mīlas laiks", un tropu mājā piedzimis maziņš žurķengurs.

2:01pm: dzīvesstāsts
Tā kā man vairs nav iztēles, savā blogā, kurā vismaz atšķirībā no mētras rakstu reti, varu tikai atspoguļot atsevišķus savas dzīves interesantākos notikumus. Vakar, piemēram, ar dzīvesbiedru pēkšņi nolēmām otro reizi dzīvē doties uz pie mājas esošo Maskavas rajona vietējo bāriņu. Nopirkām katrs sev pa alum ar nosaukumu "Brālis", kas maksāja attiecīgi sešdesmit un astoņdesmit santīmu. Pirkām lētāko, jo pārdevēja prasīja: "To pa 60 vai to pa 80?", kas ir tā kā deviņdesmitajos gados, kad cilvēki prasīja nevis, piemēram, gaišo vai tumšo, bet vienkārši teica "To pa..." un nosauca lētāko cenu.
Apsēdāmies pie galdiņa. Netālu no mums vietējie krieviski runājošie jaunieši kopā ar bārmeni spēlēja biljardu. Jaunieši lielākoties runāja par kaušanos, izsaucot tādas frāzes kā "divi pret astoņiem", "viens pret vienu" un tamlīdzīgi. Runājām, ka mums viņi pāri visticamāk tomēr nedarīs, jo dzīvojam it kā paralēlās pasaulēs, un viņiem neinteresē uzbrukt tādiem kā mēs. Runajām arī par krievu mūziķi un aktieri Visocki, par to kā kāvās Imants Ziedonis, par filmu, kurā piedalījās Marianna Feitfula, par diviem džekiem, kuri samainījās ar savām sievām un joprojām dzīvo laimīgi un tamlīdzīgas lietas. Pļāpājām to visu līdz brīdim, kad pie mūsu galdiņa apsēdās Deniss (šis vārds, protams, jāizrunā sāviskajā manierē).
Sākumā es ar Denisu nerunāju gandrīz nemaz, tikai dažbrīd pamāju ar galvu vai pasmaidīju, kad viņš man piemiedza ar aci. Tas tāpēc, ka esmu gandrīz atradinājusies runāt krieviski, un negribēju piepūlēties vai arī izklausīties smieklīgi. Noskaidrojās, ka Denisam ir 32 gadi, viņš ir izbijis jūrnieks, kuram gribas nodarboties ar mūziku, tikai nekādi neizdodas tikt pie naudas sintezātoram. Tāpat Denisu ļoti interesē politika, un viņš domā arī rakstīt grāmatu internetā, tikai jāatrod veids, kā nevarētu noteikt viņa mājas adresi. Un jāatrod tāds darbs, kurā viņš pelnītu pietiekami, lai varētu atļauties mierīgi šo grāmatu rakstīt. Jūrā viņš neesot bijis gadu, darbu nevarot atrast, jo gluži par sētnieku negriboties iet. Uzzinājis, kur un "par ko" mācos, viņš teica, ka tur jau naudu nopelnīt nevarēšot. Deniss jūtot, kur to naudu var nopelnīt, tas viņam esot asinīs. Šeit radās tāda kā pretruna, jo viņam pašam taču nebija ne darba, ne naudas. Beidzot saņēmos un lauzītā krievu valodā uzdevu sev interesējošo jautājumu - kāpēc viņš vairs neiet jūrā? Deniss atzina, ka viņam atteikta Amerikas vīza, un tā kā viņš ir krievu pilsonis, tad nevar neko bez tās iesākt. Viņš gan ir dzimis Latvijā, un viņa māte arī, tomēr latviešu valodu nezinot. Prasīju, vai viņš zina vēl kādu valodu bez krievu. Deniss atzina, ka vēl zina angļu valodu, kuru esot iemācījies, paralēli lasot viena satura grāmatas angļu un krievu valodā. Latviešu valodu viņš vienkārši nevarot iemācīties, tur neko nevarot darīt. Kopumā Deniss tiešām atstāja samērā inteliģenta cilvēka iespaidu, tomēr nesapratu, vai tiešām ir tik neiespējami iemācīties latviešu valodu un iegūt pilsonību, ja tas viņam pavērtu ceļu uz kāroto - profesiju, kuru viņš prot, un kurā var izdarīt to, ko visvairāk grib - tikt pie "babki" (naudas). Tas taču tomēr tā jocīgi.
Drusku pēc pusnakts bārs vērās ciet, un Deniss mūs aicināja pie sevis, kur esot mūzika, internets, dators - viss, kas vajadzīgs. Mēs tomēr atteicām ar pamatojumu, ka nākamajā dienā agri jāceļas, un devāmies katrs uz savām mājām.

6:37am: iedvesma
Mani jau otro piektdienu pēc kārtas pārņem tāds radošs pacēlums, ka nezinu, kur likties. Nezinu tieši tāpēc, ka gribas darīt pilnīgi visu reizē, - strādāt pie kursadarba, nomazgāt logus, staigāt pa mežu, rakstīt dzeju un tamlīdzīgi. Ja koncentrējos uz kaut ko vienu, tad tomēr izdaru to visai pavirši, jo galvā jau paralēli notiek darbs ar domām par to, ko vēl vajadzētu izdarīt dienā, kad ir tik patīkams, možs un radošs garstāvoklis. Rezultātā tā arī neko jēdzīgu neizdaru, jo visu dienu priecājos par to, cik labi jūtos un ko tik nevarētu izdarīt. Nezinu, kā lai iemācās šīs emocijas kontrolēt un novirzīt uz kaut kādu nopietnu mērķu sasniegšanu.

3:02pm: erotisks sapnis
Šodien pēc ilgiem laikiem beidzot redzēju erotiska rakstura sapni. Vienā brīdī sapņa partneris, kuru dzīvē nepazīstu, man teica: "Bet es nevienu nemīlu". Tas laikam bija pārmetums manai mīlestībai, kura mani bija sasaistījus. Pašas beigas gan norāva mans draugs, kurš pēkšņi arī parādījās sapnī, un bija jātēlo, ka nekas nav noticis.

11:54am: +
Kā Jums patīk mans jaunais lietotājattēls?

4:12pm: heartbeat
Tagad ir parādījušies ārkārtīgi daudz visādi tie testiņi, kurus izpilda un tad, lai iegūtu atbildi, jāieraksta savs telefona numurs. Beigās, protams, izrādās, ka pienāk ne tikai konkrētā atbilde, bet vēl dažādi citi bonusi, kas tad, ja tos neatceļ, kļūst regulāri. Izmaksas ir aptuveni divi lati nedēļā. Tad nu šorīt ar Uldiņu, kad atkal pildījām tādu testu, izdomājām, ka tur taču varētu norādīt kādu ienaidnieka telefona numuru, un ienaidniekam momentā tas liktu samaksāt vismaz divus latus. Prātojām, kurš mums ir tāds ienaidnieks, lai viņu šādi sāpinātu, tomēr ātri attapāmies, ka tas taču būtu tomēr ļauns darbs, un nospiedām krustiņu. Bet vispār jau tagad točna jāuzmanās dot kādam savu telefona numuru. Dienā var izspēlēt miljons tādu testiņu taču, un ievadīt tur pilnīgi jebkādu numuru.

8:50pm: Kaut kad vēl nesen teicu, ka neesmu tādu pamatīgu nodevību no kāda puses nekad pieredzējusi. Tagad aptuveni esmu. Vismaz uzzināju, ko es tādos gadījumos daru.

12:30pm: Man tikko twitterī pieteicās sekot darbalaiks! Jūtos kā tad, kad pirms pieciem gadiem mani draugiem.lv apstiprināja Uldis Rudaks.

12:30pm: bārs
Vakar man kaut kas no sviesta cibas jautāja, vai esmu līkcepure ar "k" vai "g". Tā ir ar tiem jauniešiem, vispār nezina varoņus no savas tautas literārās klasikas.
Tagad iešu pirkt pepsī bundžiņā. Varētu nopirkt kōlu, jo tā joprojām ir nocenota, bet tad, ja baigi patīk dzert no bundžiņām, kāpēc gan sev to liegt (ar "g" nevis "k" šoreiz).

12:29pm: kaspari
sveetaa_seeta gan šodien svētki!
</span>

8:23pm: suņu mīlestība
Mana suņu kuce Kēra ar mammu dzīvo Ventspilī. Tur viņai blakus mājā dzīvo suņu džeks Fredis. Neilgi pēc abu iepazīšanās noskaidrojās, ka abi ir dzimuši vienā dienā. Tagad viņiem ir kāds pusotrs gads, no kura kādu gadu ir pazīstami. Kad Kēra atbrauc ciemoties pie manis uz Rīgu, Fredis ļoti pārdzīvo. Pirms kāda laika viņš Kēras prombūtnes laikā sāka arī neēst.
Tagad Kēra bija prom uz ilgāku laiku - viņa Rīgā svinēja Ziemassvētkus un Jauno gadu. Tikko mamma zvanīja no Ventspils. Beidzot abi suņi satikušies. Kēra priecīgi skrējusi spēlēties, bet Fredis tikai smilkstējis. Tad viņa saimnieks norādījis, ka Fredis vairs nav ticējis, ka Kēra parādīsies. Mamma prasījusi, kā tad tas bijis. Saimnieks saka - nu kā bija, neēda neko. Mamma saka - un ko tad Jūs darijāt? Uz ko viņš - nu kā, ko darījām, pie daktera bijām, ēdām pretdepresijas zāles. Saimnieka sieva katru vakaru esot izmisīgi prasījusi - nu, vai Kēra bija? Vienvārdsakot, Fredim ir gājis šausmīgi.
Tikmēr Kēra Rīgā priecīgi spēlējās ar citiem sunīšiem un par Fredi īpaši nedomāja. Ēda kā parasti un arī dzīvesprieku nebija zaudējusi. Protams, šodien, ieraugot Fredi, viņa bija priecīga. Bet tas arī viss. Nekādu dziļāku pārdzīvojumu. Tādas, lūk, maitas ir tās sievietes.

2:30pm: iespaidojoties no Sandras
Bet mans mīļākais jūzeris ir quizer. Un vēl </span>astma agrāk, kad rakstīja kaut ko.
</span>

11:10pm: visi sametās
Es Jums izstāstīšu kā Sarmīte piemetās ģimenes saldētavai. Tātad - ģimene nopirka saldētavu. Un Sarmīte piemetās!

9:45pm: visi tie, kas lieto vārdu "iešmakstināt", ir nošpikojuši to no kristapa krēsliņa. pats šausmīgākais, ka daudzi no viņiem nav iešmakstinājuši. nekad.

9:39pm: rakstu no sveša datora, tāpēc varbūt garumzīmes būs nevietā.
šārmitē sodiēņ bījā ķūršoš, vīna grīb šāšļīmt ār čuķū grīpū ūņ berņū ņo marā ķrāštīnā.

10:23pm: mīlestība
Vakar ar draugu noskatījāmies datorā filmu "Nothinghila". Abi esam sajūsmā. Draugs lika septiņas aces, bet es lieku visas deviņas. Ļoti skaista filma. Šķiet, esmu guvusi daudz jaunas atziņas. Tagad meklēju vēl kādu filmu ar Hjū Grāntu. Man ļoti patīk britu akcents. Manam draugam labāk patīk austrāliešu akcents. Es mīlu kino un savu draugu.

10:23pm: Juris Hiršs ļoti daudz diršs.

8:06am: par blogiem
Piektdien, braucot autobusā uz Ventspili, skolas semināra vajadzībām lasīju Sartra grāmatu "Nelabums". Lai gan mani vienmēr ir mazliet kaitinājušas šāda veida atsauces uz grāmatām, kas rosinājušas kaut kāda veida pārdomas, tomēr izvēlējos šo faktu pieminēt. Tur bija minēts, ka piedzīvojums par tādu kļūst nevis tad, kad cilvēks ir piedzīvojis kādu neikdienišķu un satraucošu atgadījumu, bet gan brīdī, kad par to pastāsta citiem. Šādā ceļā par piedzīvojumiem, protams, kļūst arī pavisam ikdienišķas lietas. Un te nu es iedomājos, ka tieši tas šobrīd notiek tāda veida portālos, kāds ir twitter vai vispār jebkura cilvēka blogošanas vietnē.
Agrāk cilvēki par dažāda veida piedzīvojumiem lasīja grāmatās, bet tagad grāmatas lasīt vairs īsti nav laika, jo dzīves temps nemitīgi pieaug, tāpat pieaug arī informācijas apjoms, ko cilvēkam ik dienas nepieciešams uzņemt, lai pilnvērtīgi justos sabiedrībā. Tad nu rodas šī tendence par piedzīvojumu padarīt katram savu dzīvi ik dienas. Citādu izskaidrojumu es neredzu tam, ka Artis Dvarionas savā twitterī ir ievietojis kafijas attēlu, ar ko nepieciešams atspirdzināties pirms koncerta, un hamburgera bildi, ar kuru remdē savu izsalkumu rītā pēc koncerta Liepājā, vai arī bildi ar savu iesmu, uz kura silda meitenes, kamēr citi grupas biedri turpina izklaidēties klubā, kur spēlējuši. Nu labi, tādas pēdējās bildes varbūt arī nemaz nav. Bet principā - es blogoju, tātad esmu.
Ja pieļaujamais zīmju apjoms ir neierobežots, cilvēki apvij savus ikdienas notikumus ar dažādām interesantām un tēlainām detaļām, citreiz nepacenšas izdarīt par to, un uzreiz paši kļūst citiem par tādu kā Robinsonu Krūzo, piemēram. Es pati arī agrāk tā darīju, bet nu vairs ne. Un pat neprotu atbildēt, kāpēc vairs tā nedaru tieši brīdī, kad tas kļūst arvien modernāk. Varbūt tādēļ, ka lēnām nobriestu par īstu rakstieci, jo tieši rakstnieki ir tie (ar dažiem izņēmumiem), kas izvairās no blogu rakstīšanas. Tā vismaz pavisam noteikti domā Guntis Berelis, kurš Spīķeros lasīja lekciju par to, kāpēc rakstnieki neraksta blogus. Un taisnība jau viņam bija. Es tagad arī zinu, kāpēc. Jo tad atliktu pavisam maz, ko rakstīt savās grāmatās.
Protams, ir arī blogi, kuros cilvēki neatspoguļo savas dzīves gaitas, bet, piemēram, pauž viedokli vai pārdomas par dažnedažādiem jautājumiem. Un varētu vēl runāt par to, kā šāda veida blogotāji veic sava veida cīņu pret ceturto varu un tā tālāk. Tik daudz pārdomām man nav laika. Un tas vairs arī nemaz nav tik svarīgi kā brīdī, kad braucu autobusā.
Man nekad nav izdevušies nobeigumi itin nekam, jo trūkst pacietības kaut ko cienījami novest līdz galam. Bet esot tādi rakstnieki, kuriem tā vienkārši ir. Neņemiet ļaunā.

11:46am: Man no netīrības niez mati.

6:43pm: Žubrovkas recenzija
Vakar Elīna Kolāte mani uzcienāja ar poļu šņabi Žubrovka. Tas bija taisīts no zālītēm, ko Belovežas gāršā (Belovezhskaya Pushcha) ēd sumbri. Viena tāda noplūkta zālīte bija iekšā arī pudelē. Virsū šņabim uzkodām iepriekšējā dienā kūpinātas butes. Šis šņabis bija pagalam jocīgs, jo pat pēc vairākām mazām glāzītēm smadzenēs nekas nesāk kņudēt un arī attēls nepasliktinās, nezūd koncentrēšanās spējas un principā sajūta ir tāda, kāda lielākai daļai cilvēku, kad tie atrodas pie auto stūres. Vienīgā lieta, kas liecina par to, ka esi nobaudījis Žubrovku, ir tas, ka drusku izmainās komunicēšanas maniere - pasliktinās dikcija, kas man jau tā nav sevišķi laba. Un viss, ko tomēr, apejot dikcijas radītos šķēršļus, izdodas saklausīt, ir varen asprātīgs.
Kad izgājām uz ielas, Elīna man pastāstīja, ka Polijā sumbri esot aktuāli tādēļ, ka Belovežas gārša ir vienīgā vieta, kur tie vēl brīvā dabā uzturas. Šodien gan noskaidroju, ka tikai viena trešā no tās atrodas Polijā, bet pārējās divas - Baltkrievijā. Ja neskaita šo šņabi, kura nosaukums bija nepārprotami saistīts ar sumbriem, vēl viens to aktualitātes pierādījums Polijā ir alus Žubris.
Atvadoties no Elīnas, ar velosipēdu devos uz kinoteātri, lai noskatītos filmu Vieglā uzvedība ar Džesiku Bīlu galvenajā lomā. Pēc Žubrovkas baudīšanas biju tik labā noskaņojumā, ka izmaksāju savam līdzi nākošajam draugam ne tikai kinobiļeti, bet arī kafiju ar pienu. Viņš manu mazo pēcpusdienas grēciņu ar Elīnu nelikās manījis.
Filma mums abiem ļoti patika, pēc tās pat izvērsās diskusija par latviešu buržuju uzvedību un ieradumiem, kā arī vispār par dažādām nacionalitātēm. Es gan vairāk klausījos un iejaucos tikai ar piebildēm "bet tā jau ir ar visām tautībām" vai arī skaidru un noteiktu "nu ja". Jāpiemin, ka es filmas laikā nobaudīju arī mazo popkornu un coca colu. Tas jāpiemin tādēļ, lai Jums neliktos, ka es eju uz kino tikai, lai filmas laikā intensīvi domātu un pēc tam par to izvērstu diskusiju.
Dodoties mājās, iebraucām nakts tirgū un iegādājāmies puskilogramu cukurzirņu, divus kilogramus sīpolu un vienu lielu buntīti diļļu.
Nonākuši mājās katrs ķērāmies pie savām lietām - mans draugs aktīvi nolādēja internetā dziesmas un skaļi tās klausījās, bet es izšķirstīju žurnālu Ieva, kurā ieguvu informāciju par to, cik labas ir sēnes un ka sievietēm ir krūtis, bet vīriešiem ir ūsas. Pēc tam ķēros pie Agatas Kristi grāmatas Austrumu Ekspresis, kurā saskāros ar negaidītu pārsteigumu, ka izmeklētāja Puaro vārds tur ir nevis Ērkils kā filmā, bet gan Herkuless.
Pēc kādas pusotras stundas lasīšanas es grāmatu noliku un izdzēsu gaismu. Tad pēkšņi pieķēru sevi nodarbojamies ar to, ka mēģināju saprast, cik daudz es savā galvā domāju reālos teikumos, turpretim cik daudz ir balstīts uz kaut kādām vārdos neizsakāmām nojautām, kuras ir grūti noformulēt. Tad domāju par to, kā nez domā bērni līdz divu gadu vecumam, kamēr tie vēl nav sākuši runāt. Izdomāju, ka līdz ar valodas parādīšanos sākusies lielākā cilvēku cīņa ar savām darbībām, kas ir tīri instinktīvas, balstītas fizioloģijā. Ilgi par to domāju, līdz nospriedu, ka esmu tiešām gudrs cilvēks un laimīgi iemigu.
Jautājums Jums - cik daudz Žubrovkas es izdzēru ar Elīnu Kolāti?

6:58pm: par paģirām
Gribēju noskaidrot kā paģiras izpaužas Jums? Esot trīs veidu cilvēki - tie, kuriem jāvemj, tie, kuriem sāp galvas un tie, kuriem sākas problēmas ar nerviem. Es piederu pie trešajiem, jo man nekas nesāp īsti, bet ir tāds pilnīgs apjukums un neziņa kā būt, nespēju koncentrēties, un viss mani ātri vien kaitina, tāpat liekas, ka tūdaļ notiks kāda briesmīga nelaime, katrs mazākais troksnītis izraisa izbīli. Tad ir tik jocīgi, ka gribētos, lai vienkārši pasāp galva, iedzer tableti un miers. Vai arī izvemj, kas jāvemj un neko daudz nesatraucas. Šodien man ir manis aprakstītās paģiras, pret kurām nelīdz nekas - ne cukurs, ne citronūdens ar piparmētrām, ne auksta pelde, ne svaigi ķirši, nekas.

2:59pm: par valstiskumu
"Atļaujiet man vispirms nolasīt Pētersona sacīto 1988.gadā; tad pievienošu savu versiju, kur mainīti tikai daži vārdi un uzvārdi. Pētersons teica: «Staļinismu mēs še analizējam dziļi. Un tomēr nozīmogotais komplekss – Staļins, Berija, Ždanovs, Molotovs, Višinskis un vēl tur kādi, un tad mūžam taisnīgie, pacietīgie mēs visi. Šī shēma ir mazliet vienpusīga. Nenoliegsim, ka mēs visi bijām....noteikti šī laika un šo procesu līdzgaitnieki. Es teiktu – līdzdalībnieki....Fašisma, kā arī Staļina diktatūras būtība nav meklējama maniakāla varmākas personā, bet gan šī maniaka ģeniāli radītajā klimatā, augsnē, kurā mazi hitlerīši un staļinuki dzimst inkubatoriski miljoniem paši no sevis. Un tieši latviešu tautai šīs perināmās mašīnas siltumpakāpe nebija jāpaceļ līdz paredzētajai normai – cālēni ņipri šķīlās paši no sevis.»
Tagad mūsdienu versija:
Valsts nozagšanu mēs še analizējam dziļi. Un tomēr nozīmogotais komplekss – Lembergs, Šlesers, Šķēle, Kargins, Kalvītis, Gailis, LC, TP, TB, SC, LSDP un vēl tur kādi, un tad mūžam taisnīgie, pacietīgie mēs visi. Šī shēma ir mazliet vienpusīga. Nenoliegsim, ka mēs visi bijām...noteikti šī laika un šo procesu līdzgaitnieki. Es teiktu – līdzdalībnieki. Oligarhu, kā arī partiju diktatūras būtība nav meklējama maniakāla varmākas personā, bet šī maniaka ģeniāli radītajā klimatā, augsnē, kurā mazi ainārīši, aivariņi un andruki dzimst inkubatoriski tūkstošiem paši no sevis. Un tieši latviešu tautai šī perināmās mašīnas siltumpakāpe nebija jāpaceļ līdz paredzētajai normai – cālēni ņipri šķīlās paši no sevis.
Starpība starp mūsdienām un tiem laikiem tomēr ir tā, ka, ja agrāk perināmās mašīnas dzinējspēks bija bailes no izsūtījuma, no kratīšanas, no ieslodzījuma, tad šodien šai mašīnai pietiek vien ar to, ka cilvēks jūtas nepilnvērtīgs, ja garāžā nestāv «Hummers» vai «Range Rovers», ja Latvijas ziemas nevar pārlaist siltākos kontinentos, ja privātmāja nav ar skatu uz jūru vai ezeru.
Finansiālais un morālais deficīts mūsu valstī šodien ir tik liels, pirmkārt, tamdēļ, ka tik daudzajiem individuāliem Latvijas iedzīvotājiem tā privātā morālā bilance ir stipri negatīva. Vienā ailītē liekot to, ko esam saņēmuši no valsts, otrā to, ko esam tai devuši paši – vai mēs visi varam apgalvot, ka mūsu privātā bilance ir plusos?"

Vita Matīsa
Runa Latvijas Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā.

1:11am: vērīgā acs
es redzēju Viesturu Dūli
un iesitu viņam pa mūli
cik labi, cik labi, cik labi
ka negāju todien uz šūli

7:06pm: tā man ir
Jocīgi, bet brīžos, kad jūtos pašpietiekama un ļoti apmierināta ar dzīves ritējumu, man ir visgrūtāk komunicēt ar saviem līdzcilvēkiem.

1:20am: man ir stādiņš
Man ir mazo tomātiņu stādiņš. Tas jālej ar uztura šķīdumu Vito, kas atšķaidīts ar ūdeni. Es zinu, ka tad, ja es Vito taupīšu, es sev ražu laupīšu. Tomātiņš pa nakti tumsā ir jānes iekšā, lai sildās, bet pa dienu jāliek laukā, lai vieglāk notiktu dabiskā barošanās - fotosintēze. Tā kā es esmu tomātiņa saimnieks, kas visus šos darbus pildīs, man līdz tomātiņa ziediem un pēcāk ražai jāatsakās no jebkādām ballītēm vai nakšņošanas citur, kas liegtu ienest tomātiņu iekšā. Kad raža būs ienākusies, griezīšu tomātiņus uz pusēm, likšu uz paipalu oliņām, un man būs mazas sēnītes. Kad uz sarkanā tomātiņa uzspiedīšu majonēzes punktiņus, man būs konkrētas sēnītes - mušmirītes. Un tās es ēdīšu dienā un naktī, atceroties par to, ka tomātiņam biju vajadzīga kā dienā, tā naktī.